Portrets venēciešu glezniecībā un renesanses mākslas kontekstā

Nobeigums
Kursa darba orientācija uz Venēcijas portretu renesanses mākslas kontekstā pētījumam iezīmējusi noteiktas laika robežas. Tikai no 15.gs. vidus var sākt meklēt renesasnees mākslas iezīmes venēciešu glezniecībā. Sekojošo dažu desmitu gadu laikā jau vērojams Venēcijas glezniecības skolas uzplaukums.
Kopumā venēciešu portreta glezniecība attīstījusies no dažādām stilistiskām tendencēm, starp vietējiem meistariem un ievestām no ārpuses. Īpaši jāuzsver sicīlieša Antonello da Mesīnas epizodiskā darbība Venēcijā, kas ievērojami paātrina lokālā portreta glezniecības attīstību.
Būtiksa novāciju nesēja bija arī nīderlandiešu glezniecība, kura tobrīd visā Itālijā tika augstu vērtēta.
Itālijas agrīnās renesasnes portreta glezniecībā dominējis medaļu mākslas tradīcijām atbilstošs stingrā profilā uz neitrāla fona t.s. profilportrets. Sasniedzis kulmināciju 15.gs. 60.-70.gados, profilportrets praksē saglabājas līdz pat gadsimta beigām.
Redzamākas izmaiņas Itālijas renesanses portretā notiek ap 15.gs. 60.-70.gadiem, kad sintizējas Florences un Ziemeļitālijas meistaru pieredze. Šī portreta glezniecības pieredze izplatās visos Itālijas mākslas centros, stimulējot uz dažādāku portreta kompozicionālo formu risinājumiem un pietuvinot portretējamo reālistiskākam attēlojumam.
1470.gadu vidū Antonello da Mesīnas māksla paver sākumu arī intensīvai attīstībai Venēcijas portretglezniecībā. Sintezējot vadošās Eiropas 15.gs. glezniecības tradīcijas, itāļu agrās renesanses un nīderlandiešu pieredzi, savā mākslā rada neparasti dinamiskus portretējumus. Antonello gleznieciskā valoda stimulējusi arī venēcieša Džovanni Bellīnī māksliniecisko darbību, būtisku lomu spēlējot viņa portreta stila izveidošanā 15.gs. beigās.
…