Cements ir ļoti smalks, pulverizēts materiāls, kas pats par sevi nav saistviela, bet iegūst šīs saistvielu īpašības hidratācijas reakciju rezultātā (no ķīmiskajām reakcijām starp cementa minerāliem un ūdeni). Termins "cements" tiek lietots gan attiecībā uz dabiskas izcelsmes saistvielu, gan arī attiecībā mākslīgi veidotu saistvielu. Cementu sauc par hidraulisku, ja tā hidratācijas produkti ir stabīli ūdens vidē. Visplašāk lietotais hidrauliskais cements, ko izmanto betona izgatavošanai, ir portlandcements, kas sastāv no kalcija hidrosilikātiem. Latviešu valodā ļoti bieži ar jēdzienu cements saprot tieši portlandcementu.
Par Portlandcementu sauc ir hidrauliskas saistvielas, tas ir smalki samalts klinkers, ko iegūst apdedzinot līdz saķepšanai (līdz daļējai materiāla sakušanai) izejmateriālu maisījumu (3/4 kaļķakmens + ¼ māli), tādejādi nodrošinot tajā augsti bāzisku kalcija silikātu saturu (75 – 80). Tas ir pelēks pulveris. Portlandcements ir nozīmīgākais cementa paveids. To galvenokārt lieto betonu izgatavošanai.
Cementa attīstības vēsture
Vispirms cilvēce izmantoja māla un dabiskā asfalta saistvielas, pēc tam vāji apdedzinātu kaļķakmeni. Pēc tam tika atklāta izturīgāka un tehnoloģiskāka saistviela-ģipsis, kuru ieguva 130-160 C temp. Apdedzinot un pēc tam sasmalcinot dabisko ģipšakmeni. Vēlāk cilvēki sāka apdedzināt vēl augstākā temperatūrā kaļķakmeni, kā rezultātā iemācījās iegūt būvkaļķus, kurus izmantoja kaļbetona izgatavošanā. Tad senie romieši un grieķi pievienoja tai smalki samaltu apdedzinātu mālu vai irdenu vulkānisko iezi-pucolānu, lai palielinātu kaļķu javas ūdensizturību. Pucolānmateriāli reaģē ar kaļķiem, veidojot ūdensizturīgus cementējušus kalcija hidrosilikāta produktus. 1756. Gadā Džons Smitons aizsāka hidraulisko saistvielu, ko sauca par romāncementu, Džeims Pārkers atklāja jauno hidraulisko saistvielu, ko nosauca par romāncementu, ko ieguva mēreni apdedzinot mālaino kaļķakmeni, pēc tam samaļot un sajaucot ar ūdeni. 1812. Gadā Luī Vikā izgatavoja pasaulē pirmo sintētisko cementu, apdedzinot un sasmalcinot balto kaļķakmeni un mālus. 1824. gadā angļu mūrniekam Džozefam Aspdinam ( no Lidsas, 1779 - 1855) tika izdots patents uz saistvielas (cementa) izgatavošanu, apdedzinot maisījumu, kas sastāv no kaļķiem un māliem. Rūpniecisko cementa ražošanu Anglijā viņš organizēja kopā ar savu dēlu Aspdinu junioru (1816 – 1864). Patentēto saistvielu Džozefs Aspdins nosauca par portlandcementu. Šāds nosakums saistvielai tika dots tāpēc, ka pēc cietēšanas jaunizveidotā mākslīgā cementa akmens krāsa un cietība bija ļoti līdzīga dabiskajam būvakmenim, ko ieguva Portlandes akmenslauztuvēs ( Dorseta, Anglijas dienvidos. Par cik cementa klinkera apdedzināšanas process netika turpināts līdz saķepšanai, īstenībā tika iegūts romāncementa paveids, kas bija izgatavots jau no mākslīgi sagatavota izejmateriālu maisījuma.…
