Livonija kara laika bija sabrukusi līdzšinējo zemes kungu – bīskapa un ordeņa vara. Vienīgi muižnieki šai sabrukumā bija ne tikai pasargājusi savu stāvokli, bet to vel pacēluši. Slēdzot ar Polijas ķēniņu padošanas līgumu, viņi bija no tā izkaulējusi tā saucamo Sigismunda augusta privilēģiju. Šīs privilēģijas orģināls nav uzglabājies; tāpēc daži vēsturnieki domā, ka ķēniņš nekad neesot parakstījis. Ar visu to muižnieki vienmēr uz šo privilēģiju atsaukušies un centusies tas noteikumus izvest dzīve.
Šai privilēģijai zemes iedzīvotājiem nodrošina ticības brīvību pēc Augustburgas konfesijas noteikumiem. Tāpat arī- apsolīja atstāt vācu muižnieku rokas zemes pārvaldi un tās amatus. Muižniekiem apsolīja arī plašu rīcības brīvību pār viņu lēņu muižām, atsvabinot tās no nodokļiem. Zemniekus atzina par saistītiem pie zemes, bet muižniekiem atstāja pār viņiem arī augstāko tiesas varu. 1566. gadā Livonijas muižnieki un poļu valdība noslēdza jaunu līgumu- Vienības paktu.
Galvenais Pārdaugavas hercogistes pārvaldnieks bija ķēniņa vietnieks jeb administrators- ar plašam pilnvarām. Visa zeme bija sadalīta trijos apriņķos , kuru priekšgalā atradās prezidenti, vēlāk Vaivadai. Viņi bija sava apriņķa drošības un kārtības sargi, kas izsprieda arī niecīgākās tiesu lietas. Apriņķus sadalīja iecirkņos, kuru parzinatajus sauca par stārastiem. Katrā apriņķī ierīkoja zemes tiesu, kurai bija padotas visas kārtas. Joprojām pastāvēja arī senākais landtāgs, bet tā sastāvs bija tagad mainījies. To pēc tam sauca par „saeimu zemes vajadzību labad”, un tajā piedalījās tikai muižnieku delegāti, kā arī Rīgas, Tērbatas, Cēsu un Pērnavas pilsētu pārstāvji. Šai landstagā apsprieda dažādas zemes vajadzības, ka arī izvelēja delegātus uz Polijas saeimu.
Poļu valdība visiem spēkiem centās tuvināt jauniegūto Pārdaugavas hercogisti parējām valsta daļām. Tāpēc tā pieturējās pie polonizācijas politikas. Vispirms tā centās pārpoļot hercogistes iespaidīgākās ļaužu masas. Galveno vērību poļu valdība piegrieza muižniecībai. Līdzšinējie piedzīvojumi rādija, ka vācu muižnieki nav sevišķi droši un uzticami. Tāpēc poļu valdība gribēja muižniecību pārpoļot, vismaz palielināt viņā Polijai uzticīgo poļu un leišu muižnieku skaitu.…
