Katrā sabiedrības vēsturiskās attīstības posmā politikas izpratnē klāt ir nācis kaut kas jauns, to ir ietekmējuši konkrēti vēsturiski apstākļi.
Antīkajā sabiedrībā politiku saprata kā sabiedrības pārvaldes mākslu. Platons (427. – 347. g.p.m.ē.) politikas izpratni saistījis ar zināšanām par varu. Politikai ir jādara mūs gudrus, jādod mums zināšanas. Aristotelis (384. – 322. g.p.m.ē.) uzskatīja, ka politikai jākalpo taisnības, kuru viņš saprata kā vispārējo labumu, sasniegšanai. Tas tika uzskatīts par politikas galveno uzdevumu.
Savādāk politiku saprata slavenais itāļu domātājs N. Makiavelli (1469 – 1527). Pirms Makiavelli par galveno politikas jautājumu uzskatīja noteikta mērķa sasniegšanu valstī, un vara bija tikai šī mērķa sasniegšanas līdzeklis. Pretstatā tam Makiavelli apgalvo, ka mērķis ir pati vara. Viņš iztirzā tikai varas iegūšanas, nostiprināšanas līdzekļus un nodala varu no morāles. Politika un morāle Makiavelli ir divas dažādas lietas. Savā grāmatā “Valdnieks” viņš apraksta valdnieku, kurš, lai iegūtu un noturētu varu, izmanto nevis godīgumu un žēlsirdību, bet gan liekulību, viltību un ļaunumu. Lai sasniegtu mērķi, par labiem tiek uzskatīti visi līdzekļi. Makiavelli legalizē politisko amoralitāti: laba politika pēc savas dabas nevar būt morāla.
Šodien ir pazīstami franču buržuāziskas revolūcijas dalībnieka Sen – Žusta vārdi par to, ka, ja nav iespējams valdīt ar likumu, jāvalda ar nūju. Katrs politiķis mācās no vēstures un atrod analoģijas. Tā Musolīni, arī Hitlers augsti vērtēja minēto Makiavelli grāmatu. Arī komunisti saprata politiku kā spēka cīņu ar likumu, kā šķiru cīņu, kā vienas šķiras diktatūru pār pārējām . Visus totalitāros politiskos režīmus var uzskatīt par Makiavelli amorālās politikas realizāciju praksē.…
