Sociāldemokrātija ir politiska ideoloģija, kas tika radīta, lai izceltu atšķirības starp politiskās demokrātijas šaurajiem mērķiem un sociālisma fundamentālākajām mērķiem. Sociālā demokrātija pielīdzina vienlīdzību sociālajai dzīvei un tāpēc arī īpašumiem. 20. gs. sociāldemokrātiju saprata kā demokrātisko sociālismu. Sociāldemokrāti vairs neatbalsta kapitālisma likvidēšanu, bet gan tirgus ekonomikas un valsts iejaukšanās līdzāspastāvēšanu.1
Nesen izveidotā Latvijas Sociāldemokrātu savienība (turpmāk SDS) ir viena no divām sociāldemokrātu politiskajām partijām Latvijā. Gan SDS, gan Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija ir iesaistījušās Sociālistiskajā Internacionālē, kurā ietilpst 141 sociāldemokrātu, sociālistu un leiboristu politiska partija no visiem kontinentiem. Sociāldemokrāti Latvijā, tāpat kā citur, iestājas par sociālo taisnīgumu un patiesu demokrātiju, par morāli, par ētisko pamatvērtību atjaunošanu sabiedrībā. Neskatoties uz sociāldemokrātu aktīvo darbību visā pasaulē un lielo popularitāti kaimiņvalstīs Somijā un Zviedrijā, Latvijā atbalsts sociāldemokrātiem ir niecīgs. 8. Saeimas vēlēšanās SDS ieguva 1,5 % balsu, bet LSDSP - 4 %.
Lai arī SDS ir jauna partija, tās vadītāji nāk no LSDSP, un ir ar pieredzi Saeimā un Rīgas domē. Tā kā šī partija ir nesen izveidojusies tai būtu svarīgi izveidot tādu programmu, kura piesaistītu pēc iespējas vairāk vēlētāju. Interesenti ir izpētīt, kā šī partija programmā iekļāvusi gan sociāldemokrātu idejiskos pamatus, gan reālas problēmas, kas eksistē Latvijā, un to risinājumus. Kā uzskata J. Peniķis, Latvijas sociāldemokrātiem nav veicies ne ar skaidras programmas, ne prasmīgas, tālredzīgas vadības izveidi.2
Mans mērķis šajā darbā būtu apskatīt, kādas problēmas SDS varētu mēģināt risināt saskaņā ar savu programmu. Arī to, cik lielā mērā SDS ir mēģinājusi ievērot sociāldemokrātu idejas kopumā. …
