Partijas ir politiskās sistēmas svarīga sastāvdaļa. Tās sabiedrībā pilda noteiktas funkcijas. Partijas ir cilvēku politiskās aktivitātes izpausmes veids. Ar politisko partiju palīdzību cilvēki cenšas iesaistīties visas sabiedrības pārvaldīšanā. Politiskās partijas ir dažādas. Kaut arī ir vērojamas partiju idejiskās atšķirības, pastāv zināms konsenss par valsts ārpolitiskajiem mērķiem un par dažiem tās saimnieciskajiem pamatprincipiem. Dažādu partiju sistēmu izvērtēšanā partiju skaitam tiek piešķirta ļoti liela nozīme. Par to liecina arī šo sistēmu klasifikācija: vienpartijas sistēmas, divpartiju sistēmas un daudzpartiju sistēmas.
Pētnieki, analizējot un tipoloģizējot partiju sistēmas, apskata, gan partiju skaitu sistēmā, gan partiju rekrutācijas mehānismus, partiju ideoloģisko intensitāti, partiju savstarpējo konkurētspēju, kā arī institucionālos nosacījumus (piemēram. Noteikta procentu barjera, kas jāpārvar, lai iekļūtu nacionālajā parlamentā), kā arī galvenās šķelšanās līnijas. Visi šie faktori ietekmē partiju sistēmas saturu un katrs no pētniekiem kādu no šiem faktoriem izdala kā galveno, apskatot partiju sistēmas.
Šķirtņu teorija sniedz vienu no aptverošākajiem partiju rašanās skaidrojumiem, taču pārejas sabiedrībai nereti ir raksturīgas zināmas īpatnības. Latvijā nozīmīgākā atšķirība ir tā, ka demokrātija mūsu valstī tieka atjaunota, nevis sākotnēji iedibināta. Tas nozīmē, ka aktuāls kļūst jautājums par starpkaru periodā pastāvējušo politisko organizāciju atdzimšanas un nostiprināšanās iespējām.
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā vērojamas divas politiski nozīmīgas šķirtnes: sociāli ekonomiskā šķirtne un etniskā šķirtne. Tāpēc Saeimā pārstāvēto lielāko partiju ideoloģiskās orientācijas analīzei ir piemērota partiju izvietošana divu asu (kreiso - labējo; nacionālistu - kosmopolītu) koordinātu plaknē.…