7. SECINĀJUMI
1) Lai gan nepilsoņi Latvijā sastāda ievērojamu daļu sabiedrības un dalība nevalstiskajās organizācijās ir viens no svarīgākajiem veidiem, kā līdzdarboties politiskajā dzīvē, tā līdz šim ir maz izpētīta tēma, ņemot vērā, ka nepilsoņiem Latvijā nav pieejama visizplatītākā līdzdalības forma- piedalīšanās vēlēšanās. Līdz ar to var rasties iespaids, ka šī nozīmīgā problēma nemaz nav aktuāla, lai gan aktivitātes līmenis ir ļoti zems, un atsvešinātība var kļūt bīstama pašai valstij.
2) Iepriekš veikti pētījumi un aptaujas liecina, ka mazāk kā puse Latvijas iedzīvotāju darbojas kādā NVO, turklāt nepilsoņu līdzdalības līmenis ir vēl zemāks, bet jāņem vērā, ka minoritātes tradicionāli ir neaktīvākas par sabiedrības vairākumu,
3) Vispārējo līdzdalības līmeni, kā atzīst aptaujātie eksperti un rāda iepriekšējo gadu aptaujas, ietekmē tādi faktori, kā valsts ekonomiskā situācija, pagātnes mantojums, arī informācijas trūkums no pašu nevalstisko organizāciju puses.
4) Iedzīvotāju materiālais stāvoklis tiek atzīst par svarīgu faktoru iedzīvotāju līdzdalības līmeņa regulācijā. Pašreizējā Latvijas ekonomiskajā situācijā vairumam cilvēku lielāko daļu laika aizņem sevis un ģimenes nodrošināšana, tādēļ jebkādām brīvprātīgām aktivitātēm paliek mazāk laika.
5) Izvērtējot Latvijas iedzīvotāju līdzdalības līmeni, jāņem vērā arī PSRS okupācijas gadi un no tā izrietošais mantojums- cilvēki bieži vien netic savai spējai politiskajos procesos kaut ko ietekmēt, ir pasīvi, vienaldzīgi. Tas ir saprotams, jo PSRS režīma laikā jebkāda brīvprātīga iniciatīva tika bremzēta, visas pilsoniskās aktivitātes tika saplānotas “no augšas”, un cilvēkiem, īpaši jau vecākās paaudzes, vienkārši nav šādas, demokrātiskas pieredzes. Turklāt svarīgi arī, ka nepastāv dialogs starp varu un sabiedrību, vai arī tas ir vāji izteikts, dažādi svarīgi lēmumi netiek izskaidroti un apspriesti ar sabiedrību- arī tāpēc iedzīvotāji nejūtas spējīgi kaut ko ietekmēt, un bieži vispār nejūt, ka kāds jautājums attiecas uz viņiem.
6) Latvijā ir reģistrētas vairāk nekā 4000 nevalstiskās organizācijas, tomēr sabiedrība patiešām zina, ar ko nodarbojas tikai neliels skaits no tām. Šī ir vēl viena problēma, kavējot līdzdalības iespēju, jo- kādi gan stimuli ir iesaistīties kādā organizācijā, kuras mērķi, plāni, uzdevumi nav skaidri. Teorētiķi norāda- jo sarežģītāka līdzdalības forma, jo mazāk tajā iesaistās cilvēku. Tad nu arī pašas organizācijas varētu šo ceļu nedaudz atvieglot, vairāk informējot sabiedrību par savu darbību, kļūstot atvērtākas un pieejamākas.
7) Līdzās šiem faktoriem, kas ietekmē visus sabiedrības locekļus, pastāv arī citi apstākļi, kas diktē to, ka līdzdalība NVO ir vēl zemāka nepilsoņu grupā. Intervētie nevalstisko organizāciju pārstāvji šeit runā par to, ka nepilsoņi nejūtas piederīgi valstij, no kā izriet nevēlēšanās strādāt citu mērķiem, atsvešinātības sajūta, ir arī valodas barjera.
8) Jāsecina, ka šie faktori cieši saistīti ar integrācijas jautājumiem- kā likt nepilsoņiem justies piederīgiem šai valstij un līdz ar to iesaistīties arī valsts sabiedriskajos procesos. Darbība nevalstiskās organizācijās ir viena no plašākajām līdzdalības iespējām tādai nozīmīgai sabiedrības daļai kā nepilsoņi, tā var būt arī viena no integrācijas iespējām, tomēr šķiet, ka pagaidām šī iespēja nav pietiekami novērtēta ne no pašu nepilsoņu, ne valsts puses.
…
