Vispirms katrs cilvēks apgūst ikdienas runas prasmi, pēc tam publiskās runas iemaņas. Publiskā runa ir skolotāja un lektora, kultūras darbinieka un ekskursiju vadītāja, aktiera un žurnālista, politika un valstsvīra darbības izteiksmes veids, klausītāju ietekmēšanas līdzeklis. Arī atbilde mācību stundā, piedalīšanās diskusijā un mākslinieciskajā pašdarbībā nav iespējama bez publiskās runas prasmes apguves.
Koptas publiskās runas vispārīgās iezīmes:
1) mērķtiecība (Skaidrība, ko grib pateikt, ko ar runu vēlas panākt.);
2) dzirdamība (Precīza valodas skanu izruna un pietiekams skaļums.);
3) atbilstība literārajai valodai (Domu izteikšana visiem saprotamā pieņemamā veidā.);
4) saprotamība (Runātāja kompetence, klausītāju īpašību ievērošana.);
5) interesantums (Izteiksmīgas runas pamatu ievērošana, labs humors.)
Publiskā runa ir visciešākā veidā saistīta ar runas mākslas pamatlikumiem. Runājot vienmēr ir svarīgi, lai izruna būtu skaidra un pareiza. Runas mākslas pamatviela ir valoda, ko cilvēks izveido ar saviem runas orgāniem no balss skaņām, sarindojot tās vārdos, turklāt tas prasa arī tehnisku veiklību.
Mūsdienu runas mākai ir citi sociāli pamati nekā runas mākai Senajā Grieķijā un Romā, tomēr pamatprincipi, kas tur veidojušies, ir derīgi arī pašreiz. Tie ir šādi:
1) pats galvenais ir runas saturs – runai ir jāsniedz klausītājiem zināšanas;
2) runai ir jārosina klausītāji uz rīcību, tāpēc runātājam jābūt labam psihologam un jāprot emocionāli ietekmēt klausītājus; …
