Varas tipi
Arī starp piespiedu varu un autoritāru varu ir noteiktas atšķirības. Termins “vara” sociālā kontekstā tiek lietots, lai apzīmētu noteikta veida spējas piespiest darīt to, ko kāds vai kāda sociāla grupa grib. To ir iespējams panākt, ja kāds ir labs orators, ja kādam uzticas viņa iejūtības vai zināšanu dēļ, ja kāds cilvēks ieņem noteiktu posteni vai arī, ja kādam ir iespējams realizēt sankcijas nepaklausības gadījumā. Pēdējais ir piespiedu varas realizācijas gadījums, kas dominē konfliktu situācijās. Savukārt ja kāds cilvēks ir pietiekami autoritatīvs (kā jau tika minēts, savu īpašību vai ieņemamā amata dēļ) un tādejādi spēj panākt, ka citi dara to, ko viņš tiem liek, tad šajā nozīmē vara tiek realizēta kā autoritatīva. Kopumā autoritatīvo varu var raksturot ietekmi, kas balstās uz likumību. Autoritāte politiskajā sistēmā nozīmē, ka cilvēki ir gatavi ievērot likumus, kurus izdod valsts varas institūti, akceptē to darbības rezultātus, paļaujas uz to spriedumiem. Valdība ir parasti ieinteresēta paaugstināt savu autoritāti, jo tas ir stabilizējošs faktors. Sevišķi liela neapmierinātība ar politiskās sistēmas funkcionēšanu var novest pie valdības autoritātes pazemināšanās, kas, savukārt var izraisīt dažādus vardarbības aktus vai revolūcijas.
Saskaņā ar vācu sociologa M.Vēbera teoriju, eksistē trīs autoritāras varas tipi: tradīciju, harizmātiskais, racionāli iegūtais. Tradīciju varas tipa pamatā – ticība pastāvošajām tradīcijām, sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām. Šajā gadījumā vadonim ir tiesības pastāvēt saskaņā ar tradīciju un viņam pakļaujas ikviens, kas akceptē tradīcijas neaizskaramību, taču, ja varas īstenotājs pats pārkārpi tradicionālos likumus, var gadīties, ka viņš tiek no varas atstādināts.
Harizmātiskais varas tips balstās uz bezierunu, aklu pakļaušanos vadonim. Autoritāte šajā gadījumā balstās uz vadītāja izcilajām personiskajām īpašībām – varonību, intelektu, labām oratora spējām.
Racionāli iegūtais varas tips, savukārt, balstās uz ticību tiesību spēkam. Tam, kurš īsteno šādu varu, ir tiesības izdot pavēles un prasīt, lai tās tiktu pildītas, ja pavēles izdevējs ieņem noteiktu amatu saskaņā ar attiecīgo likumu sistēmu.
Ir jāfiksē atšķirība starp autoritatīvo varu un leģitimāciju, jo, ja politiskie līderi zaudē leģitimāciju, ļoti ticams, kad arī viņi paši tiks aizvietoti ar citiem. Leģitimācija savā dziļākajā būtībā ir ļoti subjektīva parādība, tāpēc gan atsevišķi cilvēki, gan cilvēku grupas uztver politisko sistēmu par leģitimētu vai neleģitimētu, atkarībā no tā, cik lielā mērā tā atbilst viņu interesēm.
Kam kalpo vara?
Jau pašā jautājumā “Kādām interesēm kalpo vara?” ir ietverts pieņēmums, ka vara tiek izmantota, lai realizētu noteikt sociālu grupu interesēm atbilstošus mērķus. Dažādas sociālās grupas spēj dažādi ¬– lielākā vai mazākā mērā – ietekmēt politisko varu īstenojošu institūtu lēmumus un tādejādi realizēt savas intereses, taču būtisku politisku lēmumu pieņemšanu un īstenošanu visvairāk ietekmē dažādu sociālo grupu, etnisko grupu un nacionalitāšu intereses daudznacionālā valstī, sociālo slāņu, kurus nosaka to dzīvesveids un reliģisko grupu intereses.
Kontrole par ražošanas līdzekļiem, materiālo vērtību ražošanas procesu un tā produktu raksturo valdošās sociālās grupas pamatintereses. Taču, realizējot savas intereses noteiktā situācijā, tā vienlaicīgi …
