Mūsdienās politikas un morāles savienojamības tēma ir diezgan aktuāla un pastāv dažādi viedokļi par to. Tiek uzdoti jautājumi, piemēram, par to vai ASV ar savu agresīvo politiku nepārkāpj morāles robežas attiecībā pret citām tautām un to kultūrām. Latvijā ir atsākušās diskusijas par mūsu politiķu Ētikas kodeksa izveidi, bet tas kā netiek pieņemts tā arī netiek, jo ne visi deputāti uzskata, ka Ētikas kodekss ir viņiem vajadzīgs un tas ko mainīs pašreizējā situācijā. Kā arī Latvijas sabiedrībā valda dažādi uzskati par mūsu politiķu korumpētību.
Bet kas tad ir politika un, kas ir morāle? Vai šos abus terminus ir iespējams savietot vienkopus, vai arī tie atgrūžas viens no otra kā divi pretpoli?
Politika ir nodarbošanās ar valsts (respektīvi, sabiedrības) pārvaldi, kas pēc sava satura nav nekas cits kā sabiedrības un sabiedrisko procesu pārvaldīšana, mērķtiecīga un efektīva to ietekmēšana. Politikas augstākais uzdevums ir nodrošināt sabiedrības kā cilvēku pašatražošanās nosacījuma funkcionēšanu,, pasargāt to no sairuma sabiedrības locekļu pretrunīgu interešu sadursmju rezultātā.1
Morāle ir sabiedriskās uzvedības normu kopums, kurš izveidojies sabiedriskās pieredzes vēsturiskas vispārināšanas rezultātā un kura ievērošanu sargā sabiedriskā doma, akceptējot tā sekotājus un nosodot pārkāpējus. Sabiedriskā pieredzes vēsturiskās un sociālās atšķirības nosaka morāles neviendabību dažādām tautām un sociālajām grupām.2
Mans uzskats ir, ka politika un morāle nav savstarpēji savienojamas lietas. Mana nostāja ir tāda, jo:
1.cilvēks pēc dabas tomēr nav ideāla būtne un, ja tam būs jāizvēlas vai politika, vai morāle, viņš izvēlēsies to, no kā var gūt reālu labumu;
2.morāle ir visa normatīvā (kā vajadzētu būt un kā ir ideāli) apkopojums, taču politika ir pārbaudītu reālu lietu un darbību kopums;
3.morāle un politika ir savstarpēji nesavienojami jēdzieni arī tāpēc, ka politika ir kompromisu māksla , taču morāle kompromisus nepieļauj. Tās ir divas pavisam dažādas lietas.
Morāles un politikas savienojamība dažādos laika posmos ir bijusi atšķirīga. Cilvēces rītausmā tika uzskatīts, ka dzīve uz Zemes ir kosmiskās kārtības turpinājums. Senajās valstīs cilvēku ētiskie priekšstati vēl bija nesaraujami savijušies ar reliģiskajiem, sociālajiem un politiski tiesiskajiem uzskatiem. Tādiem jēdzieniem kā „taisnīgums”, „uzticība” un „vārda turēšana” tika piedēvēta dievišķa iedaba.
Cilvēku tiesības un pienākumus, uzvedības manieres un pat tikumus stingri nosacīja viņu sociālais statuss. Valdniekam bija jābūt taisnīgam un žēlīgam, karavīram – drošsirdīgam, tirgotājam – godīgam.
Mūsdienās šie uzskati ir mainījušies. Viens no politikas ētikas galvenajiem jautājumiem ir mērķu un līdzekļu savstarpējā atbilstība. Politikā darbības līdzekļus izvēlas atkarībā no efektivitātes un pieejamības, tomēr nevar ignorēt, kā šos līdzekļus vērtēs sabiedriskā doma, vai tie tiks atzīti par tikumiski attaisnojamiem, pieļaujamiem utt. Šajā ziņā no ētikas viedokļa var izteikt šādu vispārēju pamattēzi, proti, ka līdzekļu tikumiskā pašvērtība nedrīkst pārsniegt realizējamā mērķa vērtību.…
