Politisko dzīvi pēta:
- Politiskā socioloģija pēta savstarpējo mijiedarbību starp sociālo iekārtu un politiskajām institūcijām. Attiecības pastāv starp sabiedrību un varas turētājiem izmantojot socioloģijas metodes: aptaujas, anketas, intervijas;
- Politiskā psiholoģija pēta indivīdu uzvedību politikā. Mēģina atrast vērtības, kuras ir cilvēkam, mērķus, cilvēku uzvedības motivāciju;
- Politiskā vēsture pēta politisko institūtu un uzskatu vēsturi, kas pastāvējuši dažādos vēstures periodos. Visam ir vēsturē pamats;
- Politiskā ģeogrāfija pēta ģeogrāfisko faktoru ietekmi uz valsts iekšpolitiku un ārpolitiku. Tas ir valsts lielums, ģeogrāfiskā atrašanās vieta, dabas resursi. Lielākām valstīm ir vieglāk pastāvēt. Daudzās valstīs savstarpējo karu iemesls ir tieši dabas resursi – nafta (Irāka, Čečenija);
- Politoloģija jeb politiskā zinātne pēta politiku no tās dabas īpašību un iekšējo likumsakarību skatu punkta. Pēta politiku no būtības: gan sabiedrības masas, gan indivīda, gan sabiedrības grupas.
Senajā Grieķijā pirmie sāka domāt kā vadīt lietas valstī. Politika ir filozofiska zinātne. Nav vienotas definīcijas, kas pateiktu, kas ir valsts, kas ir vara. Politiku nevar nodalīt, tā piedalās arī ģimenes dzīvē („vardarbība pret bērniem”).
Politika – sociālo grupu un citu slāņu, kurus pārstāv noteiktas valstiskas un sabiedriskas organizācijas, darbība, lai realizētu kopīgas intereses un kolektīvus mērķus.
Politika, no grieķu polis – antīkā pilsētvalsts. Senajā Grieķijā bija pirmie politiskie filozofi.
Nodarbošanās ar valsts (resp. sabiedrības) lietām, kuras pēc sava rakstura nav nekas cits kā sabiedrisko procesu pārvaldīšana, mērķtiecīga un efektīva šo procesu ietekmēšana. Politikas galvenais uzdevums ir nodrošināt sabiedrības kā cilvēku pašatražošanās nosacījumu funkcionēšanu. Politikas studijas ir vispārizglītojošs priekšmets. Ja cilvēks ir informēts par politikas norisēm, vara nevar manipulēt, ja zināšanu trūkst, cilvēki gatavi balsot par katru jauno spēku.
…
