Hipotēze: J.Pommers bija harizmātiskā tipa līderis, savas frakcijas lokomotīve; iesaistīties politikā viņu motivēja dzimtsaglabāšanas ideja, vēlme aizstāvēt savas grupas intereses.
Tradicionāli politiskā psiholoģija atbildes uz daudziem jautājumiem meklē psihoanalītiskās teorijās, īpaši cītīgi analizējot bērnības gadus, saskaņā ar Z.Freida uzskatiem, dzīves pirmo divu desmitgadu pieredze veicina cilvēkam tipisko domāšanu, pārdzīvošanu un uzvedības formu rašanos un nostiprināšanos, tāpēc autore pievērsās Jāņa Pommera pirmajiem dzīves gadiem, atceroties K.G.Jungs brīdinājumu, ka personību pilnīgi aprakstīt nevar, jo zemapziņa aprakstam nepadodas.
1876. g. 6. janvārī Madonas apr. Praulienas pagasta Ilzessalās, to laiku jaunsaimnieka sētā piedzima veselīgs zēns. Apskatot Jāna bērnības laiku, ir grūti atrast pierādījumu tam, ka perinatālā attīstība, neonatālais un zīdaiņu periods ir norisinājušies veiksmīgi, jo trūkst faktu un pierādījumu. Bet ir zināms, ka ģimenē viņš ir bijis otrais pēc kārtas bērns, bet vecākais no dēliem – mātes mīlulis. Bet līdzīgi kā ” koku pazīst pēc augļiem”, arī autore secina par šī orāli sensorā perioda labvēlīgu iznākumu, kura rezultātā Ego spēks iegūst “cerību” ka personības iezīmi, apskatot šīs personības īpašības turpmākās dzīves gaitās. Ilzessalu saimniecību vadīja Jāņa tēvs Andrejs, kuram toreiz bija 25 gadi. Spriežot pēc Pommeru ģimenes sadzīves un savstarpējo attiecību aprakstiem, arī muskulāri anālā (2-3 g.v.) stadija ir vainagojusies ar šī bērna autonomiju, ka rezultātā laikabiedri apbrīnoja viņa gribasspēku, drosmi un neatkarību spriedumos, spēju redzēt situāciju plaši, no dažādiem redzes leņķiem.…