Katru gadu Latvijas iedzīvotāji saskaras ar ievērojamu skaitu krimināliem un administratīviem pārkāpumiem. Likums ir tautas griba, likums ir drošības spilvens ikvienam Latvijas iedzīvotājam, bet diemžēl, ne visi spēj ievērot to, kas noteikts pat Latvijas Republikas Satversmē un likumos. Pat ar likumu aizsargātās tiesības, noteiktie pienākumi ir pašsaprotami, bet cilvēku daba ir mainīga, reizēm nesaprotama. Katrs cilvēks ir individuāls, līdz ar to – arī ar citu uztveri un domām pret pašsaprotamām lietām. Sabiedrība iedalās divas daļās: ir cilvēki, kas kalpo, seko likumiem un tos ievēro, bet ir otra sabiedrības daļa, kas pavirši izturas pret citu cilvēku drošību, veselību, mantu utt., līdz ar to rodas likumpārkāpumi. Likumpārkāpumu sekas ir dažādas, tie rada lielu kaitējumu ne tikai cilvēkiem, bet arī pašai valstij un tās izstrādātajai sistēmai. Likumpārkāpējs, balstoties uz likuma noteikto kārtību, nes atbildību par savu nodarījumu, bet tas, pret kuru vērsts likumpārkāpums jeb cietušais - ir jāsamierinās un jāpieņem tas, kas ir noticis (emociolālais un psiholoģiskais pārdzīvojums, fizisks kaitējums, materiālā rakstura zaudējums utt.). Valstij rodas ekonomiskas sekas, piemēram, par nodokļu naudu jāapmaksā policijas, prokuratūras, tiesas un soda izpildes iestāžu darbs, turklāt jānodrošina kompensējošie mehānismi cietušajiem un likumpārkāpējam jāiemāca dzīvot sabiedrībā.…