Poētiskās valodas bagātināšanas paņēmieni Jura Kunnosa un Aivara Neibarta dzejā

Pirmkārt, abi dzejnieki ir laika un, kā minēts, arī vietas biedri, Rīgas patrioti, rakstījuši 20. gadsimta 2. pusē: Aivars Neibarts (1939-2001) publicējies no 1962. gada, Juris Kunnoss (1948-1999) – no 1977. gada. Otrkārt, neviens no viņiem nekad nav pretendējis uz vadošo, laikmetam aktuālo tautas dziesminieku un garīgo līderu lomu; dzejrade viņiem bija dzīves veids, eksistences forma. Treškārt, šīs eksistences formas izpaušanā abi autori iecienījuši krietnas atkāpes no t.s. literārās valodas normām. Kāda ir šo atkāpju realizācija, uzdevums un funkcija, tiks atklāts turpmākajā tekstā. Respektīvi, šī raksta nolūks ir sniegt ieskatu būtiskākajos valodas līdzekļu izvēles nosacījumos, to kopīgajās un atšķirīgajās iezīmēs, nevis skrupuloza poētiskā teksta analīze.
Gan J. Kunnosa, gan A. Neibarta dzejas valoda ir īpaši piesātināta ar visdažādāko valodas slāņu materiālu. Te vienkopus sastopama gan ikdienas sarunvaloda un barbarismi, gan apvidvārdi un arhaismi, gan slengs un jauni, tikai šiem autoriem vien raksturīgi vārddarinājumi. Jānis Rokpelnis, runājot par dzejnieka poētiku, uzsvēris: „Apveltīts ar unikālo valodas izjūtu, J. Kunnoss starp latviešu mūsdienu dzejniekiem visveiksmīgāk piejaucēja un jauca it visus latviešu valodas slāņus, priekšstatus, atklāsmes, klišejas, allaž palikdams uzvarētājs šajā mākslinieciskajā kaujā.”i Savukārt literatūrkritiķe Inta Čaklā novērojusi, ka “..Kunnoss ir aktīvi paplašinājis dzejas valodas robežas, ideālā cenzdamies, lai tās sakristu ar valodas robežām vispār. …