Manuprāt, galvenie plusi ir :
1.Apgūt gan savu, gan mītnes zemes kultūru.
Iepazīstināt bērnus ar dažādu kukltūru tradīcijām, paradumiem, valodu.
Viņiem veidojas jauni uzskati, jauni draugi un jaunas iespējas sevi izpaust daudzkultūru vidē. Viņi ir bagāti ar to, ka var tieši vai netieši dalīties ar pārējiem cilvēkiem vairāk pieņemtajā kultūra, vidē un tajā, kas eksistē katru dienu ārpus ģimenes loka. Pastiprināt cittautu kultūru dažādos veidos – svinot svētkus, runājot dažādās valodās u.t.t.;
Mācoties mītnes zemēs ,man šķiet, ir interesanti, jo var ne tikai uzzināt citu kultūru, tradīcijas, bet arī iepazīnāt cilvēkus , to kultūru nesējus. Atrast jaunus draugus.
2.Bērns gūt iespējas mācīties un augt vidē, kas viņus pieņem.
Veidot tādu vidi grupā, kurā bērns jūtas drošs un pieņemts. Tas, kā bērni piemērojas un izdzīvo nepazīstamā kultūrā, kā bērni veido savu identitāti un orientējas abās kultūrās, ir sarežģīts process. Darders (1991) piedāvā četrus iespējamos rezultātus, ja bērns aug bikulturālā vidē, ieskaitot arī tos, kuri ir marģinalizēti vēsturisku iemeslu dēļ, kā arī jaunos imigrantus.
Pirmais rezultāts ir atsvešināšanās, kad bērni identificē sevi tikai ar dominējošo kultūru un neatzīst savas saiknes ar ģimenes kultūru.
Otrais ir duālisms, kad bērni sadala savu dzīvi, uzvedoties un domājot vienā veidā mājās un citā veidā skolā.
Trešais ir separātisms, kad bērni pilnībā dzīvo savas ģimenes kultūrā un izvairās no vai noraida dominējošo kultūru.
Ceturtā iespēja un vispozitīvākā ir sarunu vešana, kad bērni dzīvo abās pasaulēs un nostiprina abas identitātes, taču saglabā kritisku skatu un izmanto vienas kultūras pieredzi, lai saprastu un izvērtētu otru.…
