Platons

Jaunie domātāji, kurus sauca par sofistiem, savā izzināšanas tieksmē cenšoties pierādīt pat acīmredzamus absurdus, centās tuvoties pasaules būtības izzināšanai. Šie cilvēki centās savas zināšanas un atziņas nodot tālāk gan disputu veidā, gan gatavojot sev sekotājus, īpaši pievēršot uzmanību to kritiskajai domāšanai. Tādā veidā tika ielikti pamati jaunu domu un veselu skolu veidošanai un attīstībai, ko var uzskatīt par primāro zinātnisko fundamentu mūsdienu audzināšanai un izglītošanai, par ko turpmāk darbā tiks veikts apraksts.
Kā pirmo jau pasaulīgo pedagogu apzināti var minēt Sokrātu (469. – 399.g. pirms m.ē.), kura darbība saistīta ar antīkās demokrātijas un zinātnes centru – Atēnu pilsētu. Sokrāts bija pirmais ievērojamais domātājs, kas veicināja objektīvā ideālisma mācību izveidošanos.2 Sokrāta filozofijas pamattēzes attīstīja tālāk tā saucamās sokratiskās skolas (Megaras skola, Elidas–Eretrijas skola, Kiniķu skola, Kirēnas skola). Tā kā Sokrāts pats neko nav rakstījis, viņa mācības saturs ir izdibināms, salīdzinot ziņas, kuras par viņu sniedz skolnieki un laikabiedri, piemēram, Platons (427. – 347.g. pirms m.ē.), kas bija ievērojamākais Sokrāta mācības turpinātājs.3 Platons sengrieķu ideālismu pirmo reizi parādīja kā pasaules uzskatu, kas sevi nostāda pretī materiālismam, un kopš tā laika materiālismā un ideālismā saskatāms jau pilnīgi izveidojies sengrieķu un visas vēlākās filozofijas divu pamatvirzienu pretstats.
Platona filozofiskā mācība aptvēra plašu jautājumu loku, piemēram:
par esamību;
par pasauli un tās izcelšanos;
par dvēseli;
par sabiedrību;
par audzināšanu un izglītošanu;
par mākslu utt.4
…