Platons "Valsts"

I grāmata ir ievads, kurā tiek iepazīstināts ar dialoga dalībniekiem un vispārējo situāciju. Te izvirzās arī jautājums, kas ierosina disputu, proti, jautājums par taisnīguma būtību un definīciju, kā arī par tā vietu un jēgu valstī.
Dialoga galvenās personas ir divas – Sokrāts un Glaukons. Tiek pārspriests tas, ka, ja cilvēku māc bažas, ka viņam drīz jāmirst, to sāk mocīt bažas un bailes par to, par ko viņš agrāk nemaz nedomāja, kā piemēram, ka būs jāsaņem sods par šeit nodarīto ļaunumu. Ja agrāk viņš par tām tikai smējās, tad tagad tās viņu moka. Taču tie, kas neatmina, ka būtu nodarījis kaut ko netaisnu, cer uz visu jauko, un tas ir viņa mierinājums vecuma dienās. Es pilnībā varu piekrist pie šīs domas, jo ir ar cilvēku kaut kas jānotiek, lai viņš apstātos uz zemes, nedaudz aizdomātos. Bieži ir tā, ka, ja ar cilvēku notiek kaut kas slikts (slimība, tuvinieka nāve utt.), viņš sāk domāt, kāpēc tas ar viņu notiek, vai viņš ir ko sliktu izdarījis dzīvei, ka tā atspēlējas. Un rezultātā pār viņu nāk atklāsme, ka ir lietas, kurās vajadzēja rīkoties citādāk.
Vēl tika apskatīts jau pieminētā taisnīguma definīcija. Bija vietas, kurās es nepiekritu Sokrāta teiktajam, kā piemēram, ka tas ir taisnīgi darīt labu draugiem un ļaunu ienaidniekiem. …