Cilvēka daba ir pārāk sarežģīta, pretrunīga un mainīga. Mēs nekad nevaram zināt, ko cilvēks savā prātā izdomās, kā viņš rīkosies negaidītā situācijā. Valoda un jūtu spēja, kas piemīt cilvēkam, liek viņam biedroties ar citiem cilvēkiem un dzīvot sabiedrībā, jo citādi viņš nespētu izteikt un likt lietā šīs dabiskās jūtu spējas. Atšķirībā no dzīvniekiem, cilvēks nav radīts kādas vienas funkcijas veikšanai. Šim radījumam nav raksturīgas ne izcili garas kājas, ne īpaši stipras rokas, ne milzu spēks. Vienīgi ko var minēt ir augsti attīstīta smadzeņu un nervu sistēma, līdz ar to viņš var pats sevi attīstīt un darīt pilnīgāku, kas pārējām dzīvajām būtnēm ir liegta. Iespējams tādēļ jau antīkajās kultūrās cilvēki, apmierinājuši savas primārās vajadzības, pievērsās ētikas un morāles jautājumiem. Garīgā un idejas dzīve ir daudzveidīga, tajā ir vienotas jūtas, prāta apsvērumi, apcere, pārdzīvotais, fantāzijā radītais. Gudrība, taisnīgums, vīrišķība, savaldība- šie jēdzieni apzīmē labos tikumus grieķu kultūrā. Tieši par taisnīgumu rakstījis ir Platons savā dialogā „Valts”.
Platons dialogā „Valsts” 1.grāmatā it kā ierosina disputu par taisnīguma būtību un definīciju, par tā vietu valstī. Pēc Platona domām taisnīgums ir ne tikai atsevišķa pilsoņa un valsts laimes priekšnosacījums, bet arī valsts vienotības un esamības garantija un ideālās valsts struktūras pamatprincips.
Šī problēma par taisnīgumu, manuprāt, tajos laikos tika pacelta, jo laikā, kad dzīvoja Platons, Grieķija atradās vissmagākās pilsoniskās krīzes stāvoklī, kas beidzās ar neatkarības zaudēšanu.…
