Platons (428 – 348 p.m.ē) - cēlies no slavenas Atēnu aristokrātu dzimtas. Viņa īstais vārds ir Aristokls, bet Platons ir iesauka. Pavārdu Plato (Platons) viņam devis vingrošanas skolotājs Aristons plato plecu un cīkstoņa veiksmes dēļ.
Platona tēvs – Aristons nāk no pēdēja Atēnu valdnieka Kodra dzimtes, māte – no likumdevēja un reformatora Solona (viens no “septiņiem gudrajiem”) dzimtes.
Kopš bērnu dienām Platons guvis labu izglītību. Gan audzināšana ģimenē, gan plašie sakari Atēnu aristokrātu aprindās orientēja viņu uz sabiedriski politisku darbību. Taču intrigas, vardarbība, korupcija radīja dziļu nepatiku pret pastāvošajām sabiedriskās dzīves un valsts organizācijas formām. Neizdzēšamu rūgtumu filozofa dzīvē atstāja viņa skolotāja Sokrāta notiesāšana uz nāvi. Pēc tikšanās ar Sokrātu jaunais aristokrāts sadedzināja savas traģēdijas un sekoja Sokrātam viņa gudrības un tikumības meklējumos. No Sokrata nav saglabājušies rakstīti teksti. Platons dialogu formā ir saglabājis to, ko Sokrats patiešām ir domājis un runājis. Platons Sokrata dzīves laikā bieži uzturējās Atēnu agorā, tirgus un sapulču laukumā, un paturēja prātā meistara vārdus. Sokrats uzskatīja, ka taisnīgumam jāīstenojas, kaut arī jāmaksā būtu ar dzīvību – šī domāšanas veida apliecinājums ir arī Sokrata nāve. Proti, likumi ir jāievēro, kaut arī tie būtu nepareizi. Arī dieviem jāupurē, kā prasa valstī ievērotā paražā. Lai cilvēks sevi nemānītu, ir svarīgi iepazīt pašam sevi. …