Nobeigums
Platons savā darbā ”Valsts" uzsver savu viedokli: “Par valdītājiem der tikai tādi politiķi, kas no savas politikas negūst personisku labumu.”17 Par to vajadzētu vairāk aizdomāties ikvienai tautai vēlot savus priekšstāvjus, pašlaik pasaulē šis uzskats nav aktuāls, jo bieži šķiet, ka valdošajai varai neeksistē citu interešu kā vien savējās, tieši tādēļ valstis, gandrīz visaptveroši visā pasaulē pašlaik piedzīvo ekonomiski smagus apstākļus. Platons bija iztēlojies, ka tas dzīvē būtu realizējams samērā vienkārši, kaut gan mūsdienās pierādījies, ka daudzas idejas kā Platona, tā arī Aristoteļa (kurš savos uzskatos bija reālāks par Platonu) idejas dabiskos apstākļos tik vienkārši nav ieviešamas. Platons kritiski attiecies pret demokrātisko iekārtu, par šādu iekārtu kādā no saviem aforismiem saka: „No demokrātijas dzimst tirānija.”18 Platonam saistoša un nepieciešama šķiet sabiedrības dalīšana, „veidošana” šķirās. Tā viņš izsakās:
„Ja trūcīgie un nabadzīgie cenšas pēc valsts amatiem, jo savu īpašumu viņiem nav un viņi cer ar laupīšanu pie tādiem tikt, tad labi pārvaldīta valsts nav iespējama. Tikt amatos vēlas daudzi, bet iekšējas ķildas un nesaskaņas pazudina viņus pašus un grauj valsti.”19 Kā arī : „Priekšzīmīgi iekārtotā valstī sievām ir jābūt kopējām, bērniem - arī, kā arī to audzināšana būs kopēja.20 Visiem konkrētā šķirā esošiem cilvēkiem Platons cenšas piedēvēt vienas un tās pašas īpašības, gan sievietēm, gan vīriešiem. Nepilsoņiem vispār netiek dotas pat minimālas vārda brīvības iespējas.
Valsts sabiedrība nav vienīgais ko cenšas „iedalīt” Platons, šeit viņš velk paralēli arī starp vērtībām, kuras balsta valsti viņš sintezē arī pašu cilvēku, viņa dvēseli: „Atbilstoši trijām lietām - dvēselei, ķermenim un miesai, tad arī jūsu likumos visaugstāk ir jāstāda dvēseles pilnība, otrajā vietā - ķermeņa pilnība, jo tā ir zemāka pilnība par dvēseles pilnību, bet trešajā un pēdējā vietā - godbijība pret bagātību, jo tā ir dvēseles gan arī ķermeņa kalps.”21 …
