Mēs – cilvēki, savas attīstības gaitā esam iemācījušies izmantot tik daudz no tā ko daba mums sniedz – esam iemācījušies izmantot augus, dzīvniekus, ūdeņus un daudzus citus dabas resursus. Cilvēki ir cēluši pilsētas un iekopuši laukus, tādējādi milzīgās teritorijās pārveidojot dabisko ainavu. Šodien cilvēks pārvalda visdažādākās tehnoloģijas, kas sekmē mūsu cilvēces attīstību – datortehnika un masu komunikācijas padara iespējamus daudzo pasaules kultūru kontaktus, kas agrāk šķita vienkārši neiespējami. Brīžiem liekas, ka cilvēce ir sasniegusi savu attīstības kulmināciju, tomēr nemitīgi tiek izdomāts kas jauns.
No dabas tiek ņemts tik daudz un tikai pēdējos 30 gados sabiedrība ir aptvērusi domu, ka dabas resursi nav neierobežoti un to izmantošanai jābūt saudzīgai, lai atstātu pietiekami labu dzīves vidi arī nākošajām paaudzēm. Aizvien nopietnākās vides problēmas – tādas kā siltumnīcas efekts, ozona slāņa samazināšanās, sugu daudzveidības samazināšanās, aizvien postošāki plūdi, sausuma periodi, vētras ir Zemes atbilde cilvēcei, par nepareizām tās darbībām.
Aizvien biežāk šis termins – ilgtspējīga attīstība, parādās runājot par ekoloģiju, plānošanu, ražošanu un rakstot dažādu projektu pieteikumus. Gan politiķi, gan ražotāji un ekologi vārdos ir vienisprātis – mūsu civilizācijai perspektīva nākotnē ir tikai tad, ja tā izvēlēsies ilgtspējīgas attīstības ceļu. Tieši tāpēc šī tēma man šķita ļoti aktuāla un kursa darbu izvēlējos rakstīt par šo tēmu, saistot ilgtspējīgu attīstību ar plānošanu, kam, manuprāt, ir milzīga loma, lai vispār ilgtspējīgas attīstības politiku veicinātu.
Tāpēc mana gada projekta mērķis ir: novērtēt plānošanas procesa un plānošanas dokumentu lomu ilgtspējīgas attīstības veicināšanā, par piemēru izmantojot Tukuma pilsētu.…