Mūs vienmēr ir mācījuši, ka «pasaulē nav nekā jauna». Vienmēr, kad bērnam parādās kāda aizraujoša ideja, atradīsies kāds pieaugušais, kas norādīs, ka šī ideja jau ir bijusi un tā nemaz nestrādā vai arī kāds šo ideju jau ir attīstījis tādos augstumos, kādi bērnam nepavisam nav pieejami. Sabiedrībā pastāvošais uzskats: «Tā vietā, lai domātu un meklētu savas, mācies un izvēlies no jau pastāvošām idejām,» tik ļoti produktīvi tiek ieaudzināts [neo]liberālā izglītības sistēma visā pasaulē.
Neskatoties uz šo valdošo uzskatu, mēs tomēr esam ļoti pieķērušies savām idejām. Priekšstats par «intelektuālo īpašumu» ir daudz dziļāk ieaudzis sabiedrības apziņā nekā «materiālā īpašuma» koncepts. Daudzi domātāji, kas ir pasludinājuši, ka «īpašums ir zagšana» – attiecībā uz nekustamo īpašumu, vai materiālo kapitālu, tikai retais no viņiem ir atļāvušies attiecināt šos pašus apgalvojumus pret savām idejām. Pat izteikti «radikālie» domātāji ar patiesu lepnumu pret savām idejām attiecas, pirmkārt kā pret savām idejām.
Tādējādi autori un to idejas tiek ļoti cieši saistīti. Filosofijas studenti studē Dekarta filosofiju , ekonomikas studenti – Marks-ismu , mākslas studenti studē Dalī gleznas. Pats nepatīkamākais, ka personības kults, kas izveidojas ap slavenajiem domātājiem, kavē jelkādu nozīmīgu viņu ideju vai darbu iztirzāšanu; varoņkulta partizāni zvēr mūžīgu uzticību domātājam un visām viņa domām, savukārt tie, kam ir kāda pamatota vai nepamatota nepatika pret domātāja personību, sakaras ar nopietniem aizspriedumiem attiecībā pret viņa idejām.…
