Plaģiāts (no latīņu plagium 'nolaupīšana') ir cita autora darba vai tā daļas (literāra, zinātniska darba, izgudrojuma u.tml.) uzdošana par savu, publicēšana ar savu vārdu vai pseidonīmu.1
Plaģiātisms pastāv gandrīz visur, arī mūzikā, mākslā, rakstniecībā, bet vēlos vairāk pievērsties plaģiātismam studiju procesā.
Kaspars Balodis, Juridiskās fakultātes dekāns, apgalvo: „Nodarbojoties ar plaģiātu, students sev izraksta intelektuālās nabadzības apliecību.” 2
Ja studenti, nodarbojoties ar plaģiātismu, saprastu, ka pazemo sevi, parakstoties zem sveša darba, tad iespējams šī problēma nebūtu tik izplatīta.
Šī darba mērķis ir ieskicēt plaģiāta problēmas apveidus Latvijas studiju sistēmā, īpašu uzmanību pievēršos Latvijas Universitātei.
Uzskatu, ka galvenās problēmas plaģiātisma ir studentu un arī pasniedzēju nenopietnā attieksme pret plaģiātismu, kā arī tas, ka šajā jautājumā nav stingras likumdošanas, līdz ar to – nav zināma objektīva statistika par šīs problēmas izplatību un soda sankcijām.
Pirmkārt, problēma sākas ar to, ka studenti plaģiātismu neuzskata par īpašu noziegumu, ko pierāda Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Eiropas Studiju fakultātes socioloģijas studentu Edgara Kabatiņa, Anša Valdovska un Ilzes Miķelsones 2004.gada pētījumā “Neatļautu metožu izmantošana un korupcija Latvijas augstskolās”3 iegūtie dati. …