Cilvēki kopš seniem laikiem ir gājuši pirtī dažādu motīvu vadīti:
reliģisku;
dziedniecisku;
mazgāšanās;
atpūtas;
sociālu.
Pirts kā procedūra ir ķermeņa pakļaušana augstai temperatūrai ar mērķi izsaukt svīšanu. Ar sviedriem no organisma tiek izvadītas nevajadzīgas vielas. Karstums kalpo arī kā muskuļus atslābinošs un muskuļu sāpes remdējošs līdzeklis.
Atmosfēras stāvokli raksturo temperatūra un relatīvais mitrums. Mitrums ir mainīgs, no 0 - 100%. Gaisa temperatūra dažādās pirtīs mainās no 30 – 150° C.
Šajā lielumu diapazonā nosacīti var sadalīt pirtis:
Sausā gaisa pirts – temp. 90 – 110° C, mitrums 5% – 10%; praktizē arī – temp. 120 – 140° C, mitrums 5% – 10%;
Mitrā gaisa pirts - temp. 75 – 90° C, mitrums 20 – 35%;
Tvaika pirts - temp. 45 – 65° C, mitrums 40% – 65%; praktizē arī – temp. 65° C, mitrums 65%; praktizē arī – temp. 70° C, mitrums 65%;
Tvaika (ūdens) pirts - temp. 40 – 45° C, mitrums 100%;
Uzskata, ka mitrās un ūdens pirtis (piem., japāņu pirtis) mazāk efektīvi atjauno darbaspējas. Organisma termoregulācijas sistēma dažādi reaģē atkarībā no gaisa mitruma. Sauss gaiss atvieglo mitruma iztvaikošanu no ādas virskārtas, elpošanas ceļiem un plaušām, mazāk intensīvi sakarsē audus, neizmainās gāzu apmaiņa plaušās, kopumā ņemot, atvieglo termoregulācijas procesus, un vieglāk ir izturams karstums.
Pretēja ir mitra gaisa iedarbība. Tomēr nevar teikt, ka tvaika pirts nebūtu vēlama cilvēka organismam. Tai ir lieliska higiēniska iedarbība, norūdīšanās iespējas. Sausās pirtis ieteicamas mazāk norūdītiem cilvēkiem, kā arī atveseļošanās periodā, gados vecākiem cilvēkiem, sportistiem, lai atjaunotu spēku pēc fiziskas pārslodzes, kā arī notievēšanai.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau senatnē ir pastāvējušas speciālas konstrukcijas, kuras nešauboties var uzskatīt par mūsdienu pirts pirmsākumu. Pirmatnējie cilvēki par siltuma avotu izmantoja karstos (termiskos) pazemes ūdeņus vai sakarsētus akmeņus. Iespējams, ka akmens laikmeta cilvēkiem iespēju novērtēt labās karstā tvaika īpašības radīja nejaušs gadījums. Noteikt kādas tautas prioritāti pirts tradīciju pirmsākumos neizdosies. Nepieciešamība pēc miesas un gara tīrības daudzām tautām radusies jau ļoti sen. Skitu ciltīm pirtis bija pārvietojamas telts veidā. Amerikas indiāņi veidoja apaļas māla celtnes. Senajā Krievzemē būvēja koka pirtis. Indijā ir atklātas seno pilsētu drupas, kur vannas bija gandrīz katrā namā. Arheologi Krētas salas valdnieka mītni attiecina uz otro tūkstošgadi pirms mūsu ēras. Šajā mītnē pirts vajadzībām bija aprīkotas vairākas telpas.
Daudzos senos traktātos ir aprakstīta ūdens procedūru svarīgā nozīme cilvēku dzīvē. Senie “gudrie” Hērodots un Aristotelis šim jautājumam ir pievērsušies īpaši. Viņi sprieda par valsts civilizācijas attīstību atkarībā no pirts esamības vai neesamības. Var mēģināt izsekot dažiem attīstības virzieniem. No senajiem ēģiptiešiem tradīcijas aizguva senie spartieši, tad senie grieķi, tad senie romieši un viduslaiku romieši – Bizantijas grieķi, tad tiešā ceļā mūsu senči. Šīs attīstības ceļš un pielietošanas paņēmiens, kad tiek sasildītas akmens grīdas un telpas sienas, pa speciālām ejām vadot karsto gaisu. Mūsdienās šādas pirtis sauc par romiešu – turku pirtīm, dažkārt - par romiešu – īru pirtīm. Pamatprincips - siltuma avots ir karstais gaiss. Mērķis ir cilvēka miesu sakarsēt un sagatavot masāžas veikšanai vai rituālām mazgāšanās procedūrām.…
