Secinājumi
Konfūcisms rodas 6.gs. pr. Kr. Ķīnā laikā, kad sabiedrību piemeklējušas dažādas likstas un nelaimes: sociālie konflikti, jukas un līdzšinējo tikumisko normu sairums. Par mācības pamatlicēju uzskata vēsturisku personu – Konfūciju.
Konfūcijs vēlas iedibināt valstī kārtību, veidojot cilvēku attiecības tā, lai sabiedrība līdzinātos lielai ģimenei, kurā valdītu savstarpēja cieņa, uzticība, mīlestība un no senseniem laikiem mantotas tradīcijas. Pēc viņa domām, šis uzdevums būtu veicams, ja katra cilvēka rīcību izdotos saskaņot ar universālo dao likumu, apliecinot tam atbilstošu „cilvēka dabu”. Pamats sabiedrības atjaunotnei var būt atsevišķs cilvēks, kas, cenšoties sevī izkopt „cilvēka dabai” un dao atbilstošas īpašības, spētu sakārtot arī sabiedrību. Konfūcijs tiecas izveidot kaut ko līdzīgu cilvēcisko īpašību etalonam- tās sevī vajadzētu iemiesot „cildenajam vīram” jeb dzjuņdzi. Svarīgas „cildenā vīra” īpašības ir uzticība, pienākums un taisnīgums. Taču pati galvenā viņa īpašība ir spēja savstarpējās attiecībās uzturēt un apliecināt cilvēcību – žeņ.
„Cildenajam vīram” nepieciešamo īpašību veidošana saistīta ar nemitīgu pašanalīzi un centieniem – pretstatā daoismam – pakļaut domas un rīcību gribai. Laika gaitā Konfūcija mācība kļūst par mācību ierēdnim, valsts darbiniekam, kurš ar dzelžainu gribu, visu savu būtni pakļaujot vispārīgajām interesēm, cenšas apliecināt dabisko kārtību, dao likumu.
Konfūcisms cenšas visu cilvēka dzīvi pieskaņot nemainīgam uzvedības reglamentam. Vispārpieņemta norma nosaka ne tikai dzjuņdzi tikumisko uzvedību, bet arī ģērbšanās veidu un matu sakārtojumu. Šie regulatīvie centieni vispilnīgāko izpausmi gūst li principā, kas nozīmē „koptu uzvedību”, ceremoniju, rituālu. Laika gaitā, palielinoties konfūcisma ietekmi, ritualizācijas tendence gūst universālu nozīmi, tā aptver visas cilvēcisko attiecību jomas, kļūstot par Ķīnas kultūras pamatpazīmi. Šādā ziņā Ķīnas kultūra ir unikāla parādība pasaules vēsturē. Ķīnas kultūra ir ceremonijas, rituāla kultūra (Kūlis & Kūle, 1998).
…
