Ir satricināta gadsimtiem stiprinātie kultūras pamati un tagad rodas jaunas prasības audzināšanai un izglītībai.
Cilvēks nedzīvo viens pats uz neapdzīvotas salas. Viņš dzīvo kopā ar citiem un veido sabiedrību. Būt kopā ar sev līdzīgiem ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Identitāte ir cieši saistīta ar šo vajadzību. Identitātei ir jābūt tādai, lai tā nodrošinātu komforta sajūtu gan pašam cilvēkam, gan sabiedrībai. Identitāte ir sarežģīta parādība, īpaši ja identificēšanās notiek multikulturālā sabiedrībā.
Tas raksturīgs arī mūsu valstij. Socioloģija ir zinātne par sabiedrību.
„Veidot attiecības bērnam jāiemācās no bērnības, jau no tām atkarīga viņa turpmākā dzīve. Zināšanas bērns varēs apgūt vēlāk, pakāpeniski. Cilvēkam, kurš prot viegli veidot attiecības, nemēdz būt problēmas arī savas identitātes izvēlē.”
Pedagoģiskā procesa organizācija ir sociāli nozīmīga problēma: „Ja mēs par izglītības galveno mērķi pieņemtu garīgo vērtību atmodināšanu, ierosināšanu un pašizpausmes spēcināšanu, - mēs sasniegtu jauna tipa civilizācijas uzplaukumu.”
Mūsdienās bērna „ES” koncepcijas attīstības nostādne ir skaidri noteikta: „Dzīvot ir savas iedzimtās dāvanas attīstīt līdz augstākai pilnībai un tās pareizi likt lietā.”
Pirmsskola pēc sava rakstura ir daudz mainīgāka un sociālajām izmaiņām pakļautāka nekā ģimene.
„Ģimene būtībā ir konservatīvs sociāls veidojums, kas gadsimtu gaitā mainījies ļoti maz. Tā saglabājusi sev raksturīgās tradicionālās funkcijas.”
Jau bērnībā liekam pamatus bērna „ES” attīstībai, kur noteicošā loma ir pieaugušajiem. No pieaugušā lielā mērā atkarīga bērna vērtīborientācija, pašapziņas attīstība, pasaules uztvere un izpratne.