Mazbērnu vecuma beigās bērns var pārdzīvot elementāras estētiskās jūtas vai stāvokļus. Tos izraisa skaista, melodiska un mierīga mūzika (līdzīga šūpuļdiesmai), jautra dziesma, brašs maršs. Bērns priecājas par skaistu lentu matos, apjūsmo kaut ko spožu : izgreznotu eglīti, piespraudi. Šajos pārdzīvojumos sākumā izpaužas tieša pieaugušo atdarināšana līdzpārdzīvojuma veidā. Bērns atkārto mātes vārdus :”Cik skaisti!” (Ļubļinska, 1979, 285).
Jaunākajā pirmsskolas vecumā pozitīvu emociju rašanās galvenais priekšnosacījums vairs nav fizioloģisko vajadzību, bet saskarsmes vajadzību apmierināšana. Bērns, pašam neapzinoties, nemitīgi pieprasa saskarsmi ar pieaugušo (Svence, 1999, 69).
Mazuļa pirmajā dzīves gadā raksturīgo pasīvo, uz netīšo atdarināšanu balstīto jūtu vietā bērni mazbērna vecuma beigās sāk izrādīt savu individuālo interesi un jūtas pret apkārtni. Redzot, ka māte raud (vai tikai izliekas), bērns sāk to mierināt, apmīļo, glauda vaigus. Bērnus sāk iepriecināt citu bērnu klātbūtne, kuri arī kaut ko dara: ripina bumbu, sit pa to ar roku, spēlejas ar krāsainu pirmamīdu. Tā vēl nav kopīga rotaļa, bet tikai „darbošanās blakus”, kas tomēr sniedz bērnam pozitīvus pārdzīvojumus (Ļubļinska, 1979, 284).
Līdzcietības jūtas, kas nav nekas cits kā līdzjūtības spilgtāka forma, pirmajos divos gados bērnā vēl pavisam mazā mērā konstatējamas. Līdzcietībai nepieciešama jau samērā skaidrāk lietas apstākļu saprašana. Agrīnajā bērnībā par līdzcietības jūtām varbūt vēl pavisma trūktu pietiekoša pamat runāt, bet vienā ziņā tās arī mazā bērnā zīmīgas, un proti, tām netīksmes pārdzīvojuma nokrāsa (Students, 1935, 19).
G. Svence uzsver emocionālās saskarsmes nozīmību. Emocionālas, tuvas saskarsmes trūkums bērnībā var atstāt negatīvu ietekmi uz vēlākajiem gadiem – bērni nespēj izveidot normālas attiecības ar citiem cilvēkiem, ir emocionāli aukstāki. Tāpēc pieaugušajiem ir jāspēlējas ar bērnu, jāsarunājas, jāpieskaras, jo tā netiešā veidā ir pašaizsardzība pret nelabvēlīgu psihes attīstību. Pozitīva, emocionālā atzīšana bērnā attīsta drošības izjūtu, pārliecību par sevi, ticību saviem spēkiem un iespējām (Svence, 1999, 70).
D. Lieģeniece atzīmē, ka prieks, pārdzīvojums vada bērna darbošanos, un tas sekmē „ārējo” prasību (vajaga strādāt, jāsaudzē citu darbs) interiorizāciju „iekšējā” personiskās jēgas līmenī (Lieģeniece, 1995, 14).
…
