Saskarsmē cilvēks pavada visu savu dzīvi. Saskarsme mums ir vitāli nepieciešama, lai cilvēks izdzīvotu. Attiecības ar cilvēkiem mēs mācamies jau no zīdaiņa vecuma, kad pirmais saskarsmes partneris ir māte, no kuras attieksmes mēs sākam izzināt šo pasauli. Ja pirmajā saskarsmē mēs izjūtam drošību, siltumu un mīlestību no mātes, pasaule mums liekas labvēlīga un pretimnākoša, taču ja saņemam noraidījumu mūsu vajadzībām un aukstumu - šķiet, ka šai pasaulei mēs neesam vajadzīgi. Dzīvot tālāk, uzticēties, atvērties, izrādīt mīlestību, pretimnākšanu un pieķeršanos kādam mēs nemākam, jo nezinām, ko tas nozīmē. Mēs esam savu vecāku spogulis. Mūsos viņi ierauga paši sevi.
Cilvēka sociālo vajadzību apmierināšana ir viena no sakarsmes funkcijām. Saskarsmē mēs saņemam mīlestību un apmierinām vajadzību pieķerties. Saskarsmē notiek informācijas apmaiņa, un mēs iepazīstam vērtību sistēmas. Saskarsmē mēs pašapliecināmies un iegūstam pašapziņu, ka es esmu es.
1.1 Bērna iedzimtais raksturs - viens no cēloņiem saskarsmes problēmās ar vienaudžiem.
Aprakstot vesela, normāla pirmsskolas vecuma bērna saskarsmes spējas, G.Svence skaidro, ka šajā vecumā bērna personības kvalitāti raksturo prasme kontaktēties ar citiem, apgūt saskarsmes normas un etalonus. Pieaug bērnu vēlēšanās būt patstāvīgiem un neatkarīgiem. Vispirms bērni savas patstāvības vajadzības apmierina rotaļās, tādējādi jau bērnībā viņi pierod dzīvot pieaugušo dzīvi vismaz rotaļās.…