Izglītības mērķis ir harmoniskas personības, tālākai izglītībai, darbam mainīgajā, bieži pretrunīgajā dzīvē gatavošana. Tātad, tas ir dzīvē adaptēties, dzīvot un pilnveidoties spējīgs, harmoniski attīstīts cilvēks.
Daina Dzintere uzskata, ka uzsākot apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi, bērnu un vecāku dzīvē notiek lielas pārmaiņas: mazulis nonāk nepazīstamā priekšmetiskā vidē, sastopas ar svešiem cilvēkiem, būtiski izmainās viņa dzīves ritms un prasības. Jaunie apstākļi var izraisīt bailes, nedrošību un pamestības izjūtu. Pirmsskolas iestādē nonākušie bērni bieži vien nav gatavi komunicēties, ja viņiem nav bijusi pietiekami liela pieredze saskarsmē ar svešiem pieaugušajiem un vienaudžiem (3).
No saskarsmes ar cilvēkiem mazulis iegūst zināšanas par pasauli, pārņem viņu uzskatus, pateicoties tiem uzkrāj daudzveidīgu pieredzi. Bērnudārza, pēc tam arī skolas apmeklēšana, piedalīšanās ārpus skolas nodarbībās paplašina to personu loku, ar kurām viņš sastopas, bagātinot sabiedriskos kontaktus, kuriem ir svarīga loma individualitātes attīstībā. Saskarsme ar cilvēkiem veido bērna attieksmi pret apkārtējo pasauli, sagatavo viņu dzīvei sabiedrībā, sadarbībai, audzina organizētību un kolektīvismu (22).
Sociālā līdztiesība, cieņas pilna izturēšanās pret katru indivīdu, tiesības piedalīties dažādu jautājumu apspriešanā un savu vērtību noteikšana – tās visas ir mūsdienās vispāratzītas normas, kuras darbojas arī izglītības sistēmā. Audzēkņiem, apgūstot sociālo pieredzi, jāattīsta prasmes dzīvot sabiedrībā, cienot sevi un citus, viņi jāmāca sadarboties, strādāt komandā, atrast vietu kolektīvā un aizstāvēt savas pozīcijas, uzņemties atbildību. Pedagogam ne tikai jāmāca bērni, bet arī kopīgi sadarbojoties, vajadzības gadījumā sniedzot palīdzību, jāveicina viņu izaugsme, attīstība.
Lai to nodrošinātu, būtiska nozīme ir sadarbībai ar vecākiem un sadarbības prasmēm. Pedagogam jāveicina bērnu sadarbība grupā un ģimenē, radot labvēlīgu saskaņu kolektīvā, tā arī sekmējot izzinošo darbu grupā un ārpus tās. Lai pedagogs varētu veikt šo uzdevumu, viņam jāprot pašam sadarboties, jāizprot sadarbības būtība, metodes, kā to veicināt, jāpārzina savas grupas audzēkņu sadarbības prasmju apguves līmenis. Svarīgi ne tikai bērniem stāstīt un rādīt, bet arī iesaistīt viņus kopīgā sadarbībā, praktiski nostiprināt un attīstīt iemaņas, veidot prasmes.
Pētījuma objekts: pedagoģiskais process pirmsskolas izglītības iestādē.
Pētījuma priekšmets: pirmsskolas izglītības iestādes un vecāku sadarbības process.
Pētījuma mērķis: pētīt pirmsskolas izglītības iestādes un vecāku sadarbības iespējas.
Pētījuma hipotēze: ja pedagogs ir informēts par audzēkņu ģimenēm, tad pirmsskolas izglītības iestādes un ģimenes sadarbības process norit sekmīgāk.
Audzināšanas darbs noris mijiedarbībā – bērns – pedagogs – vecāki un vide ( grupas biedri, citi pedagogi utt. ), tādēļ, lai sasniegtu pētījuma mērķi un iepazītu, spētu analizēt un prognozēt situāciju pētījuma objektā, nepieciešams veikt šos pētījuma uzdevumus.
Pētījuma uzdevumi:
1.Apgūt un analizēt psiholoģiski pedagoģisko literatūru par izvēlēto tēmu.
2.Analizēt pirmsskolas izglītības iestādes un ģimenes sadarbības formas.
Pētījuma metodes:
1.Pedagoģiski psiholoģiskās literatūras analīze.
2.Novērošana.
Pētījumu bāze: pirmsskolas izglītības iestādes ‘’ R ‘’ sagatavošanas grupas 5 – 7 gadus veci bērni.
Katram pedagogam jāapzinās sadarbības prasmju attīstīšanas nozīmība, iespējas apzināti tās attīstīt, lai veidotu savus audzēkņus kā harmoniskas, konkurētspējīgas, dzīvei sabiedrībā labi sagatavotas personības.…
