Pirmsskolēna dzīve rit galvenokārt divos socializācijas institūtos- Ģimenē un PII
( Pirmsskolas Izglītības iestādē) Un, protams, no attīstības un audzināšanas organizācijas vienotības risinājuma, tajos ir atkarīga tās personības veidošanās.
Pedagoģiskā sadarbība paver plašas iespējas labvēlīgu apstākļu radīšanai pirmsskolēna aktivitātes veicināšanai. Prasme iepazīt katras individualitātes spēkus un dotumus ir jāveido, šim nolūkam nepieciešams apgūt zināšanas par cilvēku izpētes metodēm. Tālāk šīs zināšanas par izpētes metodēm katram topošajam pedagogam jāmācās lietot savā pedagoģiskajā praksē, lai, uzsākot patstāvīgas pedagoģiskās gaitas, tās būtu pārvērtušās par baudītu un uzticamu instrumentu mērķtiecīga pedagoģiskā procesa organizēšanā.
Radošs strādājošs pedagogs nepārtraukti analizē savu darbu un novērtē tā rezultātus. Atklājot, ka rezultāts neatbilst izvirzītajam mērķim, meklē šīs neatbilstības cēloņus, mēģina citādi risināt izvirzītos uzdevumus, meklē, izvēlas jaunas pieejas un paņēmienus, pārbauda praksē to efektivitāti.Tā noris pakāpeniska pedagoga meistarības izaugsme, jaunu mācīšanas un audzināšanas paņēmienu radīšana un pārbaude, radošas sadarbības pieredze.
Pedagogs praktiķis( vadītājs, metodiķis, skolotājs, ) nevar analizēt sava darba rezultātus, panākumus un trūkumus, nebalstoties uz pedagoģijas zinātniskās pētīšanas metodēm. Zinātniski praktisko metožu lietošana var būt sekmīga, ja pedagogs savā darbā balstās uz prasībām, kas izvirzītas zinātniskajam pētījumam, un ievēro tās. Prakse kā izziņas avots piedāvā dabiski izveidojušos cilvēka izziņas loģisko ceļu – no sajūtām un uztveres uz priekšstata tēlu apzināšanu un jēdzienu veidošanu, kas nodrošina vispārinātu zināšanu pielietošanu jaunā situācijā, atraujoties no tēlaini konkrētās domāšanas, tādējādi paplašinot darbošanās brīvību (Žogla,2001).…