Pirmpirkuma tiesību institūta vispārīgais raksturojums

Vispirms vēlos minēt Civillikuma 2002.pantu: “Pirkums ir līgums, ar ko viena puse apsola otrai par norunātas naudas summas samaksu atdot zināmu lietu vai tiesību.” Un no pantā sniegtās definīcijas ir redzams, ka pirkums ir konsensuāls atlīdzības un līdz ar to divpusējs līgums. Taču bez tā pirkums ir viens no četriem līgumiem, kas CL apvienoti grupā ar nosaukumu “atvasinājuma līgumi”, ar terminu “atvasināšana” CL saprot, tādas darbības, kuru rezultātā mainās īpašnieks (valdītājs), bet dažos citos likumos šis termins tiek lietos citā nozīmē – konfiscēt, atņemt.1 Šo pantu minēju tādēļ, ka pirmpirkuma tiesība, izejot no Civillikuma 2060.panta “Ar pirmpirkuma tiesību pārdevējs pielīgst sev priekšrocību pirkt lietu, ja pircējs to pārdotu tālāk. Pirmpirkuma tiesība nav izlietojama, kad pircējs lietu atsavina nevis pārdodot, bet citādi.”, kas nozīmē, ka “…šajā pantā paredzētā pirmpirkuma tiesība, var attiekties gan uz kustamu, gan nekustamu lietu, ir izmantojama tikai tad, ja tā iekļauta pirkuma līgumā.…”, un Civillikuma 2127.pantu, kas nosaka, ka: “Līdzēji var pievienot galvenajam līgumam arī visādus blakus noteikumus, kuriem piemērojami noteikumi par pirkuma līguma blakus līgumiem, kādi ir noteikti 2047.pantā un citos Civillikuma pantos. Respektīvi, pirmpirkuma tiesība ir ne vien saistību tiesība, bet arī pirkuma blakus līguma veids. “Pirmpirkuma tiesība ir saistību tiesība, kaut arī ar ierakstīšanu zemesgrāmatā tā var iegūt liettiesisko spēku.…