Latvijā nav veikti izcili atklājumi zinātnē, bet tomēr ar Latviju saistās diezgan nozīmīgi darbi atsevišķās nozarēs. Kā pirmo varētu minēt Grothusa elektrolīzes teoriju.
Par viduslaiku kultūru un dzīvi Livonijā saglabājies diezgan maz ziņu. Tas daļēji izskaidrojams ar to, ka reformācijas laikmetu grautiņos Baltijā iznīcināti ne tikai baznīcas un klosteru inventārs, bet arī to bibliotēkās apkopotie unikālie rokraksti.
Zinātniskās petniecības iedīgļi tagadējās Latvijas teritorijā iezīmējās jau kōpš 16. gadsimta.
Sākotnēji ir raksturīgs, ka zinātnē centās darboties zinātnieki – amatieri, zinātnieki – diletanti, vienpatņi. Ar zinātni nodarbojās ģimnāziju un liceju skolotāji, ierēdņi, ārsti, aptiekāri, bibliotekāri, daži muižnieki, mācītāji.
Šie cilvēki strādāja pašu prieka pēc, materiāli viņus neviens neatbalstīja. Sabiedrībā atsaucības bija maz.
Izglītoto Baltijas iedzīvotāju vidū arī vēl 17. gs. nav zināmi īsti zinātnieki.
Universitāšu absolventi (no Rostokas, Jēnas, Kenigsbergas, Leidenes, Heidebergas u.c.) atgriezās dzimtenē vai devās uz citām Eiropas pilsētām, lai darbotos ārstu vai skolotāju arodā.
Sabiedrībā šajā laikā galvenokārt interesējās par humanitārajām zinātnēm, ļoti maz par dabaszinātni. Fizika un ķīmija bija vēl savos iedīgļos, ķīmija – kā medicīnas piedēklis.…