Balstoties uz izcilā antropologa Kloda Levī – Strosa iedalījumu ‘’aukstajās’’ un ‘’karstajās’’ sabiedrībās, varam pavisam droši apgalvot, ka mūsdienās dominē ‘’karstās’’ civilizācijas. Tajās vienīgi jaunajam ir vērtība; pēc jaunā tiecas, to producē u. tml. Savukārt par ‘’aukstām’’ uzskatāmas tradicionālās sabiedrības, kurās jauno uzskata par ļaunu, bīstamu, nedrošu, no kura vairās un bēg. ‘’Aukstas’’ ir senās kultūras.
Tātad mūsdienu cilvēks ir nepārtrauktā kustībā un tiecas uz visu jauno un nepieredzēto. Šī virzība šķiet mērāma ātrumā, kas ar katru dienu, katru mēnesi un gadu pieaug ģeometriskajā progresijā. Taču cilvēka interese un jautājumi attiecināmi arī uz vēsturi, mūsu pagātni. Mēģinot izzināt savas saknes un pirmsākumu mums nākas atgriezties pie pirmatnējā cilvēka un tā pasaules uztveres, jo, lai arī cik ļoti mūsdienu cilvēks censtos progresēt un tiekties uz nākotni, arī pagātne un visa sākums mums vēl ir nezināms un tik pat neskaidrs jautājums kā nākotne.
Mīts, tā nozīme pirmatnējā kultūrā un mūsdienu sabiedrībā.
Lai spētu izprast kā pirmatnējais cilvēks uztvēris pasauli, ir jāsaprot mīta un mitoloģijas lielā nozīme. Pirmkārt - mīts uzskatāms par pirmo universālo pasauluztveres un pasaulizpratnes formu, kuru izstrādājusi sabiedrība savā vēsturiskās attīstības gaitā. Tas ir vēstījums par pasaules un tās būtņu izcelšanos. Mītā atspoguļojas gan kosmoģenēze, gan antropoģenēze. Otrkārt – mīts ir arī šodienas sociālpolitiskās dzīves reālija, kuru nezinot nav iespējams orientēties tādās parādībās kā hitlerisms, staļinisms, slavenību un zvaigžņu kults, mode utt. Un treškārt - mīta izpratne ļauj mums pamatīgāk ielūkoties sevī, savas psihes dziļumos.
…