Par primāro un būtiskāko iemeslu kalpoja tas, ka 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā serbu nacionālās atbrīvošanās kustības kaujinieks Gavrila Princips atentātā nogalināja Franci Ferdinandu, kurš bija Austroungārijas troņmantinieks. Par šī atentāta vainīgo Austrija uzskatīja Serbiju. Pēc asu vārdu apmaiņas Austroungārija pieteica Serbijai karu. Taču jau dienu vēlāk Krievija izsludina totālo mobilizāciju, kas Vācijai ļoti nepatika un tā lika Krievijai to pārtraukt. Vācija šo totālo mobilizāciju uzskatīja kā agresiju. Protams, Krievija noraidīja Vācijas prasību pārtraukt šo mobilizāciju un sāka pārvietot savu karaspēku uz rietumiem. Kā jau to varēja paredzēt, pēc šī Krievijas soļa Vācija pieteica karu Krievijai, Austroungārija, būdama Vācijas sabiedrotā, arī iesaistījās karā. Arī Francija, gluži kā Krievija izsludināja vispārējo mobilizāciju un rezultātā Vācija pieteica karu arī Francijai, taču uzbrūkot tai pārkāpa Beļģijas neitralitāti, kas deva formālu iemeslu karā iesaistīties Lielbritānijai.
Lūk, šādi aizsākās cilvēces lielākais vājprāts četru gadu garumā, kas prasīja daudzu cilvēku dzīvības. Tika izpostītas ģimenes, mājas un zaudētas teritorijas.
Daudzi pētnieki uzskata, ka karu eskalēja Vācijas, Francijas un Krievijas mobilizācijas plāni. Vācijas Šlīfena plāns paredzēja izvairīšanos no kara divās frontēs, vispirms ātri sakaujot pretinieku rietumos un tad ātri pārmetot visus spēkus uz austrumu fronti. Tas paredzēja negaidītu iebrukumu Francijā caur Beļģiju, tādējādi apsteidzot Francijas mobilizāciju. Pēc franču sakāves, Vācijas armija pa dzelzceļu tiktu ātri pārvietota uz austrumiem, kur sakautu lēni mobilizējošos Krievijas spēkus.
Francijas plāns paredzēja iebrukumu Vācijas galvenajā industriālajā centrā – Rūras apgabalā, kas apgrūtinātu Vācijas iespējas turpināt karu.…
