XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā bija izveidojušās divas savstarpēji naidīgas valstu savienības: vienā apvienojās Lielbritānija, Francija un Krievija (tā bija tā sauktā Antante), bet otrā – Vācija un Austroungārija. Viskareivīgākā bija Vācija, kas Serbijā izdarīto atentātu pret Austroungārijas princi izmantoja kara izraisīšanai. 1914. gada 19. jūlijā (1. augustā) tā pieteica karu Krievijai, bet 21. jūlijā (3. augustā) – Francijā.3
Pirmais pasaules karš latviešu tautai atnesa lielus dzīvā spēka zaudējumus. Pēc vācu okupācijas statistikas datiem, no pirmskara 812 300 Kurzemes iedzīvotājiem 1915. gada septembrī Kurzemē bija palikuši tikai 245 000 cilvēku. 567 000 cilvēku bija atstājuši savas mājas un devušies bēgļu gaitās. Vēlāk, vāciešiem okupējot pārējo Latvijas teritoriju, arī tās lielāko pilsētu Rīgu, bēgļu skaits pieauga, un demogrāfi uzskata, ka kara laikā varēja būt brīdis, kad gandrīz viens miljons cilvēku no Latvijas atradās ārpus dzimtenes.1
Karš sākās ar to, ka Krievijas un citu zemju kapitālisti gribēja kļūt vēl bagātāki. Viņi centās iekarot svešas zemes un apspiest iekarotās tautas. Tāpēc 1914. gadā dažu valsts kapitālisti un muižnieki uzsāka karu. Pirmās uzbruka Vācija un Austroungārija. Pret tām karoja Anglija, Francija un Krievija. Karā iekļāvās lielākā daļa pasaules valstu, pavisam 33 valstis. Tāpēc šo karu nosauca par pasaules karu.2 karš ilga vairāk nekā 4 gadus, prasīja apmēram 10 miljonus cilvēku dzīvību, apmēram 20 miljoni cilvēku tika ievainoti un sakropļoti.3…
