3.5. Elektrotraumas un Ikdienišķas traumas
Elektrotraumas smagumu nosaka ceļš, pa kuru caur organismu iet elektriskā strāva, un strāvas parametri. Bīstamākais ir strāvas ceļš caur smadzenēm un sirds apvidu, mazāk bīstams, piem., caur labo roku un labo kāju. Cilvēka ķermeņa virsmas (ādas) pretestība elektriskajai strāvai var būt ļoti dažāda — no dažiem desmitiem līdz miljonam omu; maza pretestība ir plānai, sasvīdušai ādai, piem., padušu apvidū, ļoti liela — sausai, tulznainai delnu ādai. Pastāv uzskats, ka dzīvību apdraud strāva, kuras spriegums augstāks par 36 V, svarīgākais parametrs ir strāvas stiprums — 0,1 stipra strāva var būt nāves cēlonis. Nozīme arī cilvēka psiholoģiskajam stāvoklim: ja strāvas trieciens ir negaidīts, iedarbība lielāka. Rezultējošā strāvas iedarbība uz organismu atkarīga no visiem minētajiem faktoriem. Strāvas iedarbības pamatā ir organisma iekšējās vides šķidrumu jonizēšanās (ķīm. iedarbība), kas nervu šūnu saskares vietās — sinapsēs izraisa paralīzi. Bez tam elektriskajai strāvai ir arī mehāniskā un termiskā iedarbība (apdegumi). Maiņstrāva, īpaši ar zemu frekvenci (piem., parasti lietotā elektriskā strāva ar 50 Hz frekvenci), bīstamāka par līdzstrāvu. Strāva, ejot caur organismu, rada muskuļu krampjveida saraušanos, piem., cietušais nevar atraut roku, ar kuru pieskaries elektrības vadam. Notiek arī audu struktūras pārmaiņas, kā arī ādas metalizācija, ja tajā iekļuvis elektrības vada metāls. Elektroapdegumi ir dzeltenīgā krāsā, sākumā nesāpīgi, āda ap tiem nav sārta, piem., nereti vietā, kur pieskāries vads (jebkura strāvu vadošā daļa), paliek dzeltenīgs, ciets plankums — «strāvas zīme». Zibens spēriena gadījumā uz ķermeņa virsmas var būt sazarotas līnijas, kas aptuveni atbilst ādas nervu un asinsvadu gaitai un novietojumam. Šīs «zibens figūras» rodas strāvas termiskās iedarbības rezultātā sakarā ar audu dažādu elektrovadītspēju.
Visbiežāk elektrotraumas gadās, ja neievēro drošības tehnikas noteikumus, strādājot ar elektriskajām ierīcēm ražošanā un sadzīvē.
…
