Pilsoņu tiesiskā stāvokļa salīdzinājums Livonijā, Kurzemes hercogvalstī un Zemgales hercogvalstī

Līdzīgi kā viduslaiku Rietumieropā , arī Latvijas teritorijā dažādu tautību pilsētu iedzīvotāji –pilsētnieki tāpat kā bruņniecība, garīdzniecība un zemniecība, kļuva par īpašu viduslaiku sabiedrības sociālu kopību.
Pilsētu pilsoņi bija skaitliski mazākā Latvijas iedzīvotāju daļa. Pilsētu iedzīvotāji sastāvēja no tirgoņiem, amatniekiem, aizbēgušiem zemniekiem u.c., kļūstot par viduslaiku pilsētu pilsoņiem ar īpašu tiesisku stāvokli. Pilsoņi bija saimnieciski diferencēti, sadalīti sociālajos slāņos ar atšķirīgām politiskās ietekmes spējām. . Pilsētu iedzīvotājiem, atšķirībā no lauku iedzīvotāju slāņa, bija daudz lielāka personiskā brīvība un līdz ar to arī plašāks tiesību loks, kas sekmēja pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugumu.
Latvijas teritorijā pilsētu nebija īpaši daudz un vairumu no tām lieluma ziņā varēja gandrīz salīdzināt ar miestiem. Tomēr ,ņemot vērā augstāk minētos apstākļus, pilsētu skaits samērā strauji pieauga un 16.gs.Latvijā jau bija vairāk kā 20 pilsētas.
Pilsoņu tiesisko stāvokli nevar norobežot no pilsētu pārvaldes, kurai bija svarīga loma tādu noteikumu un likumu izdošanā, kas skāra pilsoņu tiesību iegūšanu un turpmāko viņu tiesiskā stāvokļa regulēšanu.
Savā darbā centīšos apskatīt Latvijas pilsētu pilsoņu tiesisko stāvokli Livonijas, Pārdaugavas hercogvalsts un Kurzemes hercogvalsts periodā.
Tā kā pilsētu pilsoņu sociālais stāvoklis un labklājības līmenis galvenokārt bija saistīts ar nodarbošanos, tad salīdzinot viņu tiesisko stāvokli, es vadīšos pēc šī principa.





1. PILSĒTU IZVEIDOŠANĀS LATVIJAS TERITORIJĀ.

Livonijas laikmetā mainījās Latvijas teritoriju senā apdzīvotības ģeogrāfiskā struktūra. Tirdzniecības un amatniecības attīstības rezultātā Livonijā izveidojās miesti un pilsētas. Daļa no tiem veidojās seno pirmsvācu laiku apdzīvoto centru vietā, piemēram Rīga, Koknese, Cēsis u.c. …