Krievijas pilsoņu karš notika no 1918. līdz 1922. gadam. Pēc Oktobra revolūcijas jaunā boļševiku valdība izstājās no 1. pasaules kara, noslēdzot separātu Brestļitovskas miera līgumu ar Vācijas impēriju, kas tika ratificēts 1918. gada 6. martā. Šis miera līgums bija vienīgā izeja Krievijai ātri pārtraukt neveiksmīgo karu, jo pēc vācu ofensīvas 1918. gada februārī un revolucionārajām jukām, Krievijas armijā bija zudusi jebkāda disciplīna (janvārī tā bija reorganizēta un pārsaukta par "Darbaļaužu un zemnieku Sarkano armiju"). Pēc šī miera līguma noslēgšanas aktivizējās pret boļševikiem noskaņotas grupas Krievijā un ārpus tās. Boļševiku lēmums slēgt mieru ar Vāciju un tās sabiedrotajiem daļēji izskaidrojams ar viņu solījumu ātri izbeigt neveiksmīgo karu. Slēdzot mieru boļševiki bija gatavi atdot lielas Baltijas, Ukrainas un Krievijas teritorijas Vācijai un Turcijai. Šī piekāpība ļoti saniknoja nacionālistus un konservatīvos spēkus pie kuriem piederēja cariskās armijas virsnieki, kas bija saniknoti par cara ģimenes nogalināšanu savukārt liberāļi, sociālrevolucionāri un meņševiki par to, ka pret viņiem tika vērsts čekas terors. Boļševiku gatavība atdot teritorijas daļēji izskaidrojama ar viņu ticību drīzai vispasaules revolūcijai, kuras rezultātā tiktu gāztas citas impērijas un kapitālistiskās valstis un izveidotos viena vispasaules darbaļaužu valsts. Vienlaikus, iekšpolitikā boļševiki kļuvi aizvien represīvāki. Tika aizliegtas gandrīz visas politiskās partijas un jau pirmajā dienā pārtraukta demokrātiski ievēlētās Satversmes sapulces darbība.
Drīz izveidojās vāja republikāņu, konservatīvo, monarhistu, sociālistu un citu politisko spēku apvienība, kuru vienīgais vienojošais mērķis bija vēlme padzīt boļševikus no varas.
…
