Ievads
Referāta temats “Pilsonības jēdziens un piederība pie Latvijas Republikas pilsonības”, kurā tiks apskatīti pilsonības institūta pirmsākumi, īpatnības un to rašanās aspekti, liek pievērsties padziļinātai plaša vēstures cikla Latvijas Republikas normatīvo aktu izpētei. Referātā uzsvērtas arī pašreizējās problēmas, kas saistītas ar pilsonības iegūšanu, arī šo problēmu izcelšanās, kas mērāma vairāku gadu desmitu garumā.
Tā kā Latvija nekad nav bijusi homogēna, etniski viendabīga valsts, sabiedrībai ir jārēķinās ar pašreizējo situāciju un nākotnes perspektīvām, kādas var rasties sekmīgi risinot šajā valstī ne vienreiz vien plaši diskutēto pilsonības problēmu. Ļoti svarīgi ir pievērsties ne tikai faktu konstatācijai, bet arī kopsakarībām un cēloņiem, kas radījuši Latvijas pilsonības institūta, kura vēsture ir pat vecāka nekā valsts konstitūcija – Satversme.
Kā minēts tiesību doktrīnās, iedzīvotāji ir viena no būtiskajām valsts eksistēšanas sastāvdaļām, tādēļ vēl jo svarīgāk ir noteikt to iedzīvotāju loku, kas var piedalīties konkrētās valsts funkciju ietekmēšanā. Tieši pilsoņi ir tie, kam piemīt tiesības un pienākumi attiecībā pret valsti, bet katrai valstij ir savi principi, kas parasti noteikti šīs valsts konstitūcijā, kāda ir pilsoņu personīgo un privāto tiesību un pienākumu paritāte attiecībā pret publiskajām interesēm. Latvija ir neatkarīga un demokrātiska republika, tādēļ no šī Satversmē apgalvotā panta var izdarīt zināmus secinājumus, ka visi pilsoņi šajā valsī ir vielīdzīgi. Tomēr Latvijā eksistē arī liela daļa cilvēku, kurus gan nacionālu, gan juridisku iemeslu dēļ nevar pieskaitīt valsts nācijai. Tieši viendabīga nācija ir par pamatu spēcīgai valsts suverenitātei. Šī mērķa sasniegšanai kalpo pašlaik spēkā esošais Pilsonības likums, kurš būs par pamatu referātam.
Runājot par izmantoto literatūras klāstu, jāatzīmē vairākus pilsonības institūtu definējošus un regulējošus normatīvos aktus. Salīdzinājumam tiks piedāvāts iepazīties ar vairāku politologu un sociologu atziņām par pašreizējo situāciju valstī un iespējamiem risinājuma variantiem, kā arī ar tīri teorētisku pilsonības jēdziena analīzi.
1. PAŠREIZĒJĀS SITUĀCIJAS RAKSTUROJUMS
Starptautiskajā likumdošanā attiecībā uz pilsonību pastāv vispāratzīti principi. Viens no pamatprincipiem deklarē: katra valsts pati nosaka saskaņā ar likumu, kas ir tās pavalstnieks, ņemot vērā starptautiskās tiesību normas un principus.
Saskaņā ar 1990. gada 4. maija daklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un LR Augstākās Padomes 1991. gada 21. augusta Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” Latvija tika atzīta par neatkarīgu un demokrātisku republiku un Latvijas teritorijā tika atjaunota 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversmes darbība. Atjaunojot valstiskumu, bija nepieciešams noteikt LR pilsoņu loku, tāpēc 1991. gada 15. oktobrī LR Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”, ar kuru attiecībā uz Latvijas Republikas pilsoņiem par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža tika atzīts PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1940. gada 7. septembra dekrēts “Par kārtību, kādā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku pilsoņi iegūst PSRS pilsonību”, kā arī noteikts, ka par LR pilsoņiem atzīstamas personas, kuras bija Latvijas Republikas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, un to pēcnācēji, ja viņi noteiktajā termiņā reģistrējas LR Iedzīvotāju reģistrā.
…
