Pilsonības jautājumi un nacionālās minoritātes Latvijas Republikā mūsdienās

Pilsonība (angl. citizenship) – jēdziens, ar kuru apzīmē personas, indivīda pilnu un atbildīgu, laikā un telpā noturīgu tiesisku, arī politisku, saikni ar konkrētu valsti. Pilsonības institūts reglamentē pilsoņa statusu valstī. Patiesi demokrātiskā valstī pilsoņa un valsts saiknes saturu veido abpusēju tiesību, pienākumu un atbildības kopums.[1. 207.lpp.]
Pilsonībai kā fiziskas personas un valsts tiesiski politiskai saiknei raksturīgākās iezīmes ir nepieciešamība, noturīgums un nepārtrauktība. Valsts nevar eksistēt bez stabiliem un pastāvīgiem sakariem ar iedzīvotājiem, kuru vairākums ir valstij pastāvīgi uzticīgi pilsoņi. Valsts savukārt garantē saviem pilsoņiem visaugstāko iespējamo tiesību kompleksu, kas tādā apjomā nav pieejams nepilsoņiem. Pilsonības noturīgums laikā nozīmē to, ka personas pilsonībā darbojas pastāvīgi, no personas dzimšanas līdz nāvei vai arī no pilsonības iegūšanas līdz tās zaudēšanai. Pilsonības noturīgums telpā nozīmē to, ka persona nepārstāj būt attiecīgās valsts pilsonis arī tad, kad viņa uz laiku vai pavisam atstāj savas valsts teritoriju.
LR likumos pilsonības institūta izpratnes pamatā ir likta ciešas tiesiskas un arī politiskas saiknes koncepcija. LR Pilsonības likumā dominē šādi pamatprincipi:
pilsonības vienlīdzība neatkarīgi no tās iegūšanas veida;
laulība ar personu, kas nav LR pilsonis, neietekmē pilsonības statusu,
pilsoņa uzturēšanās ārzemēs neietekmē pilsonību,
pilsoņa aizsardzība ārvalstīs,
pilsoņu izdošana un izraidīšana ir noliegta,
Latvijas pilsonības dominēšana dažādu valstu pilsonības likumu normu kolīzijas gadījumos;
dubultās pilsonības nepieļaušana naturalizācijas gadījumos.
Latvijas pilsoņu tiesības ir nostiprinātas 1991.gada 10.decembra konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”. Patreiz nozīmīgākai jautājums ir nepilsoņu naturalizācija.
Persona var reģistrēties kā Latvijas pilsonis, ja:…