9. SECINĀJUMI
Pilsonība ir personas piederība pie kādas noteiktas valsts. Pilsonība cilvēkam piešķir gan tiesības, gan pienākumus. Juridiski šī pilsonība apzīmē saikni starp indivīdu un valsti. Persona, kas nav nevienas valsts pilsonis, ir bezvalstnieks.
Rakstot darbu, meklējot informāciju, pavisam noteikti ir skaidrs viens, Latvijā ar pilsonību saistītos jautājumus regulē Pilsonības likums, kas stājies spēkā 1994.gada 25.augustā, un šajos jautājumos, domājams, šis būs vienīgais un vispatiesākais avots šādas informācijas izpētei uz saprotamībai. Kaut gan jāatzīst, ka informācijas kvantitāte ir pietiekošana un kvalitāte apmierinošana. Lielākoties informācija visos avotos ir vienlīdzīga, kas liek secināt, ka šajā jautājumā nav neskaidrību, ka valsts ir formulējusi, kādā kārtībā notiek pilsonības iegūšana, zaudēšana un atjaunošana un cilvēkiem par to nav neskaidrību.
Darba izpildes rezultātā var secināt, ka ir vairāki pilsonības iegūšanas veidi. Tāpat arī ir vairāki veidi, kā no tās atbrīvoties.
Mums katram būtu jānovertē, ka mēs esam konkrētās valsts pilsonis, ka mums tiek piešķirta pilsonība, lai arī kādā veidā tā tiktu piešķirta, kaut vai tika piešķirta piedzimstot šajā valstī, kad viens no vecākiem ir šīs valsts pilsonis. Domājams, ka tie, kuri pilsonību ir ieguvuši šādā veidā, to pat īsti nenovērtē un nemaz neapzinās. Vai mēs vispār spētu nokārtot naturalizācijas testu, lai kļūtu par Latvijas pilsoni? Gribas domāt, ka ļoti liela daļa Latvijas pilsoņu nemaz nespētu to izdarīt. Atbildēt par vispārējiem vēstures jautājumiem. Noteikti atrastos arī kāds, kurš valsts himnu nespētu pareizi nodziedāt. Tas skumdina, mēs piedzimām, kā šīs valsts pilsoņi un tā arī dzīvojam. Un to līdz galam nenovērtējam.
…
