Par sava studiju darba tēmu kursa „Konstitucionālās tiesības” ietvaros es izvēlējos tēmu „Pilsonības iegūšanas vispārējie veidi”. Dota tēma, pēc manām domām, ir diezgan interesanta, jo jebkuras valsts pilsonis izjūt saikni ar valsti, vēlās piedalīties valsts politiskajā dzīvē, mainīt to atbilstoši saviem uzskatiem. Cilvēks bez pilsonības šo saikni neizjūt, viņam neinteresē politiski un sociāli procesi, kas notiek valstī, šīs cilvēks neuztraucas par savu bērnu un mazbērnu nākotni. Doto situāciju var attiecināt arī uz Latviju, kur ņemot vērā vēsturisku attīstību un notikumus XX gs. izveidojās situācija, kad liels iedzīvotāju skaits ir personas bez pilsonības.
Darbā tiek apskatīti Latvijā esošie pilsonības iegūšanas veidi, kā arī citās valstīs pastāvošie pilsonības iegūšanas veidi un to īpatnības.
Pilsonība – jēdziens, ar kuru apzīmē personas, indivīda pilnu un atbildīgu, laikā un telpā noturīgu tiesisku, arī politisku, saikni ar konkrētu valsti. Pilsonības institūts reglamentē pilsoņa statusu valstī. Patiesi demokrātiskā, tiesiskā valstī pilsoņa un valsts saiknes saturu veido abpusēju tiesību, pienākumu un atbildības kopums1.
Pilsoņiem piemīt visas cilvēktiesības, bet atšķirībā no nepilsoņiem, tiem piemīt vēl viena tiesību un pienākumu grupa – politiska. Piemēram, Latvijas Republikas Satversmes 101. pantā ir noteiks, ka „ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā. Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda2.” No augstāk minēta var secināt, ka Latvijas pilsoņiem ir tiesības piedalīties valsts un pašvaldību darbībā un pildīt valsts dienestu. Parējām Latvijas iedzīvotāju kategorijām šādas tiesības nav piešķirti.
Visu pasaules valstu katras valsts lielāko iedzīvotāju daļu veido valsts pilsoņi. Dažās Eiropas valstīs (Beļģijā, Šveicē, mazākā mērā Vācijā) dzīvo liels ārvalstnieku skaits, kas veido darba spēku pamatdaļu, kuri, savukārt, tiek norīkoti smagos un zemi apmaksājamos darbos. Austrumu valstīs, kur notiek intensīva naftas iegūšana (Kuveita, Saūdu Arābija u.c.), naftas ieguves kompāniju vai korporāciju darbinieki nereti veido pusi no pašas valsts iedzīvotāju skaita (piemēram, XX gs. 90. g sākumā AAE šādu cilvēku skaits sasniedza 80% no valsts kopējā iedzīvotāju skaita). Pārsvarā visi šie cilvēki dzīvo speciāli ieradītās vietās un jebkādas politiskās aktivitātes un pat ekonomiskie streiki viņiem ir aizliegti. …
