Pilsonības jēdziens un saturs.
Pašlaik pasaulē vērojamas divas tendences: no vienas puses – aktīvas nāciju pašnoteikšanās process ar jaunu valstu veidošanos, atjaunošanos un nostiprināšanos, bet, no otras puses – valstu apvienošanās un integrācija, ko redzam vienotas Eiropas izveides mēģinājumā. Šādos apstākļos īpaši aktualizējas pilsonības jautājumi, jo bez to laikmetīga risinājuma nav iespējama ne jauno valstu nacionālo interešu aizsardzība, ne valstu integrācija, ne arī cilvēktiesību ievērošana.
Pašlaik tiek lietots pilsonības jēdzienu. Latvijas praksē līdz padomju okupācijai 1940. gadā lietoja pavalstnieka jēdzienu. Rietumu valstīs šis jēdziens bieži tiek lietots plašākā nozīmē, jo pavalstnieki var būt iedalīti dažādās kategorijās un atšķirties pēc to tiesībām.
Pašreizējā Latvijas likumdošana definē Latvijas Republikas pilsonību kā personas noturīgu politiski tiesisku saikni ar Latvijas Republiku. Latvijas pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums. Noturīga politiski tiesiska saikne nozīmē, ka pilsonis ir cilvēks, kas piedalās valsts varas iestāžu veidošanā un likumdošanā. Šīs tiesības ir patstāvīgas un stingri noteikts likumā. Līdz ar to katrs pilsonis ir līdzatbildīgs par savas valsts likteni.
Tāpēc arī Latvijas konstitucionālajā likumā ir noteikts, ka, pirmkārt, visi pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi. Nevienam nevar tikt piešķirtas nekādas privilēģijas atkarībā no nopelniem, bagātības, gudrības, talanta, spējām u.c. pazīmēm. Gan akadēmiķim – Nobela prēmijas laureātam, gan Valsts prezidentam, gan studentam, mājsaimniecei, bezdarbniekam valsts jautājumu lemšanā ir tikai viena balss!…