Pilsonība Latvijā

Pilsonība ir viena no ciešākajām saiknēm starp indivīdu un valsti, kurā viņš vai viņa dzīvo. Pilsonība ir arī kā atslēga pilnvērtīgai politiskai līdzdalībai. Statistikas dati uz 2007. gadu liecina, ka 81% Latvijas iedzīvotāju ir Latvijas pilsonība. Latvija ir pieņēmusi nepieciešamo likumdošanu, kas saistīta ar naturalizāciju un pilsoņu tiesībām, kā arī nodrošina šīs likumdošanas taisnīgu un objektīvu īstenošanu.
Pilsonības likums tika pieņemts 1995. gadā. Papildinot pilsonības likumdošanu, Latvija ir ņēmusi vērā rekomendācijas no starptautiskajām organizācijām, kuras ir saistītas ar cilvēktiesību atbalstīšanu (ANO, Eiropas Padome, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija). Šīs organizācijas ir apliecinājušas, ka Latvijas pilsonības likumdošana atbilst vispārējām demokrātijas un cilvēktiesību normām. Daži grozījumi ir tikuši izdarīti attiecīgajā likumā konsultējoties ar ekspertiem no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un Eiropas Padomes. Pēdējie grozījumi, kurus apstiprināja latviešu tauta referendumā 1998. gadā, ļāva šo likumu vēl vairāk liberalizēt.
Pilsonības likuma pamatprincipi ir balstīti uz faktu, ka Latvijas neatkarība tika atjaunota, un visi likumi un konstitūcija (Satversme), pieņemta pirms padomju un Nacistiskās Vācijas okupācijas, paliek spēkā. Attiecīgi personām, kurām pilsonība bija līdz 1940. gadam, kā arī viņu pēcnācējiem, pilsonība tika piešķirta automātiski arī pēc 1991. gada. Šādā veidā, piemēram, 40% Latvijā dzīvojošie krievi ieguva pilsonību.
Pilsonības likums nosaka procedūru, kādā veidā visi Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji var kļūt par pilsoņiem, kā arī kritērijus, kas jāievēro pilsonības iegūšanas pretendentiem, lai viņi varētu pilnvērtīgi piedalīties valsts sabiedriskajā dzīvē, tas ir latviešu valodas un vēstures zināšanas.…