Pilsētu un tirdzniecības tiesības viduslaiku Eiropā

Pilsēttiesības kā viduslaiku tiesību sistēma
Raksturojot pilsēttiesības kā viduslaiku tiesību sistēmu, var teikt, ka tām jebkurā viduslaiku pilsētā bija raksturīgas vairākas iezīmes:
Tās bija komūnas tiesības. Pilsēttiesības bija tiesības integrētai sabiedrībai, kuru bieži raksturoja kā komūnu - juridisku vienību, kuras locekļi bija slēguši līgumu (dibinot pilsētu vai vēlāk zvērot uzticību pilsētai), lai apvienojušies aizsargātu savas intereses. Šī pilsoņu apvienošanās savu interešu pilnīgākai aizsargāšanai turpinās arī pašā pilsētā, organizējot ģildes un cunftes. Tas noteica arī pilsoņu līdzdalību pilsētas politisko lēmumu pieņemšanā un ''varas caurspīdīgumu'', jo pilsētniekiem tika darīti zināmi gan tiesas spriedumi, gan līgumi ar citām pilsētām. Visi pilsētnieki piedalījās kārtības un drošības uzturēšanā pilsētā (piemēram, visiem bija pienākums piedalīties ugunsgrēka dzēšanā).
Tās bija laicīgas tiesības, jo pilsētas jurisdikcijai nebija pakļauti ticības jautājumi (atšķirībā no grieķu polisām un Romas). Ticības jautājumus risināja kanoniskās tiesības, un tie bija katoļu baznīcas jurisdikcijā. Pilsētnieki, protams, bija ticīgi kristieši, un tikai ticīgs cilvēks ar labu slavu varēja būt pilntiesīgs liecinieks gan prāvā, gan līgumu slēgšanas laikā. Pilsēttiesības kopā ar karaļa, zemes - paražu, tirdzniecības un lēņu tiesībām piederēja pie laicīgajām tiesībām, jo viduslaiku Eiropā garīgās tiesības bija nošķirtas no laicīgajām.
…