Secinājumi.
Romas pilsētās lietoja regulāru plānojumu, pilsētas tika sadalītas 4 lielās daļās ar divu galveno ielu palīdzību – kardo un dekumanus.
Romas pilsētā ielas bija šauras un līkumainas, tajās bija grūti pārvietoties. Toties citās, kolonizēto zemju pilsētās ielas tika būvētas plašas, ar skaistiem, nodalītiem trotuāriem, plašu braucamo daļu un pārdomātu labiekārtojumu.
Pilsētās bija grūti orientēties, jo daudzām ielām nebija nosaukumu, kā arī mājām nebija noteiktas numerācijas.
Romiešu mājas ir slavenas ar saviem dārziem – tos ierīkoja katrā mājā, pat uz jumtiem.
Publiskie dārzi un parki parādījās Cēzara laikā un vēlāk ieguva popularitāti kā atpūtas un izklaides vietas.
Viena no svarīgākajām estētiskajām prasībām parkiem bija ietvert tajos arī ūdens rezervuārus.
Parki un dārzi tika bagātīgi rotāti ar mākslas darbiem – gleznām, skulptūrām. Kā arī arhitektoniski skaisti veidojumi tika apredzēti pilsētnieku atpūtai.
Tomēr pilsētas tālākos kvartālos zaļumu bija maz, ielas bija netīras un nesakoptas.
Pilsētas iedzīvotāji ikdienā pulcējas forumos un uz galvenajām ielām, kur norisinājās tirgi un procesiju gājieni.
Romiešu pilsētas ar ūdeni apgādāja izmantojot akveduktus. Ūdeni novadīja uz termām, sabiedriskajām tualetēm un sabiedriskām celtnēm, tomēr bieži ūdens bija jāpērk par naudu un tas nebija pieejams daudzās privātajās mājās. Ik dienu omai pievadīja 1,5 miljonus m3 ūdens.
Marcija akvedukts ir grandioza būve, kas izstiepusies 91,3km garumā. Caur šo Romai pirmo reizi pievadīja ūdeni. Laika gaita Romā izbūvēja 11 akveduktus ,kas apgādāja pilsētu.
Romā bija speciāli izbūvētas ūdens attīrīšanas iekārtas, kas nodrošināja tīra ūdens piegādi pilsētai.
Kanalizāciju izveidoja 4 gadsimtā, tai pieslēdza masu tualetes, termas u.c. Tā darbojās arī mūsdienas, apvienota ar jaunajām kanalizācijas iekārtām.
…
