Jebkura pilsēta ir vēsturiski attīstījusies kā aizsardzības, pārvaldes, amatniecības, transporta, tirdzniecības vai izglītības centrs. Industriālajā periodā pilsētās nozīmīgākā bija rūpnieciskās ražošanas funkcija , bet mūsdienās pieaug dažādu pilsētās sniegto pakalpojumu nozīme. Ikvienā pilsētā tās galvenās funkcijas ir laika gaitā mainījušās, vienlaikus mainot arī pilsētas izskatu un iekārtojumu ,ietekmējot pilsētas sociālo struktūru. Mainoties pilsētu funkcijām ,daudzās Eiropas rūpnieciskās pilsētas mūsu gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados saskārās ar ļoti nopietnām problēmām, kuras sauca par “pilsētu krīzi” vai “pilsētu panīkumu “. Krīzes izpausmes ir pieaugošs bezdarbs rūpnīcu strādnieku vidū, neizmantotas rūpnīcu ēkas ,vides piesārņojums u.c. Lai kompleksi risinātu pilsētu ekonomiskās, ekoloģiskās un strukturālās problēmas, tajās lielāku nozīmi pievērsa pilsētu plānošanai , attīstībai un vadībai. Jaunajos pilsētu attīstības plānos nozīmīgāku vietu ieņēma tādas pēcindustriālas pilsētas funkcijas kā, piemēram, tūrisms un rekreācija. Liela daļa pilsētu plānotāju un politiķu mūsdienās tūrismu uztver kā galveno industriālo pilsētu reģenerācijas elementu.
XX gadsimta astoņdesmitajos gados tūrisma literatūrā parādās jēdziens “pilsētas tūrisms”. Atbilstīgi pilsētas tūrisma būtībai un uzdevumiem pilsētas tūrismu var definēt kā apzināti ,plānveidīgi attīstītu ,vadītu un kontrolētu pilsētas funkciju, kas balstīta uz pilsētvidi speciāli izveidotiem tūrisma objektiem, atrakcijām un pakalpojumiem.…