Secinājumi
Termins „pilsēta” ir grūti definējams. Izpratne par šo jēdzienu atšķiras dažādos reģionos, valstīs un sabiedrībās.
Socioloģijā parasti tiek izvirzītas divi kritēriji, kas palīdz definēt terminu „pilsēta”:
1) pilsēta ietver daudz savstarpēji atšķirīgu indivīdu, kuri sadarbojas, lai izdzīvotu, bet nekādas tuvākas attiecības parasti neveido.
2) pilsētu nosaka tās lielums, jo tas parāda, cik liela vara ir tiem, kuri atrodas pilsētas pārvaldē
Pilsētas socioloģija jeb urbānā socioloģija ir socioloģijas nozare, kas pēta, kur un kā dzīvo cilvēki.
Pilsētas socioloģija ir ļoti būtiska zinātnes disciplīna, tā kā vairāk kā puse planētas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, tādejādi pētījumu lauks ir gana plašs un nepieciešams.
Par pilsētas socioloģijas aizsākumiem ASV var runāt līdz ar Čikāgas Universitātes socioloģijas nodaļas atvēršanu 1892. gadā. Čikāgas skola un tās dibinātājs Albidons Smals ir devuši nozīmīgu grūdienu pilsētas socioloģijas zinātnes attīstībā ASV.
Svarīgākie un ietekmīgākie pilsētas socioloģijas pētnieki Eiropā ir četri vācieši – Ferdinands Tenīss, Georgs Zimmels, Makss Vēbers un Kārlis Markss.
Ferdinands Tenīss iestājās pret jauno pasaules kārtību, kur svarīgāko lomu ieņem sabiedrība (Gesellschaft). Tas ir indivīdu veidojums, kurš ir bezpersonisks, šie indivīdi domā tikai par sevi un viņu darbība ir vērsta, lai gūtu sev labumu. Sabiedrība ir radījusi lielpilsētas, kurās tai ir ideāli apstākļi, jo lielais cilvēku daudzums izslēdz komunikācijas vajadzību, līdz brīdim, kad indivīdam to nevajag.
Ferdiannda Tenīsa utopiskā ideja, bija Kopienas (Gemeinschaft) idejas pielietošana reālajā dzīvā. Tā ir marksistiska ideja, jo izsaka domu, ka visiem cilvēkiem visam ir jābūt kopīgam, ka cilvēkiem ir jāuzticas vienam otram un jāvalda draudzībai. Kopienas dzīve noris otrajā Tenīsa pieņemtajā pilsētu tipā – mazpilsētās. Šajās vietās visi viens otram uzticas, viens otru pazīst un ir draugi.
Georga Zimmela galvenais darbs par pilsētās socioloģiju ir „Lielpilsētas un garīgā dzīve”. Šis darbs norāda uz to, ka lielpilsētās svarīgu lomu spēlē nauda un tās gandrīz vienmēr ir vietas, kur nauda apgrozās.
Indivīdi lielpilsētās ir bezpersoniski un nevēlas veidot kontaktus ar citiem pilsētas iedzīvotājiem tāpēc, ka viņu ir par daudz. Galvenais pamats cilvēku darbībām ir prāts. Mazpilsētās turpretim ir stipra savstarpējā attiecību saite. Cilvēki viens otru pazīst, un šajā vietā galvenais pamats cilvēku darbībām ir jūtas.
Maksa Vēbera galvenais darbs pilsētas socioloģijā ir „Pilsēta”. Šajā darbā viņš konstruē ideālās pilsētas modeli, kā arī izvirza trīs pilsētas perspektīvas: socioloģisko, ekonomisko un politiski administratīvo.
Maksa Vēbera socioloģiskā pilsētas perspektīvā atrodas indivīdi, kuri dzīvo vienā apmetnē un sadarbojas, lai izdzīvotu. Tāpat kā citas šai līdzīgas idejas, arī šī ir utopiska.
Kārlis Markss pētīja strādnieku šķiras dzīvi pilsētās. Autors izvirzīja utopisku ideju apvienot šo šķiru un padarīt to par spēcīgu ieroci vispasaules komunistiskajā revolūcijā.
Nobeigums
Darbā apskatīts termins „pilsēta” un tā dažādās definīcijas. Sniegts ieskats pilsētas socioloģijas pētāmo tēmu lokā.
Izmantojot pieejamos informācijas resursus, tika apskatīti nozīmīgākie autori, kuri veikuši pētījumus pilsētas socioloģijas jomā – Ferdinands Tenīss, Georgs Zimmels, Makss Vēbers, Kārlis Markss. Tika apskatīti šo autoru nozīmīgākie darbi, kas pievēršas pilsētas socioloģijas jomai. Sniegts ieskats arī citu autoru viedoklī par klasiķiem, lai labāk un vispusīgāk atklātu klasiķu izteikumus.
…
