Ievads
Sākot ar pirmo kinematogrāfistu brāļu Limjēru (A. Lumière, 1862 – 1954, L. Lumière 1864
– 1948) uzņemtajiem pirmajiem kino kadriem 1895. gadā, kino kā mākslas veids ir saistījis
skatītāju uzmanību. Tas ir izsaucis apbrīnu un sajūsmu, uzdevis jautājumus un izsaucis neizpratni,
vilšanos, dusmas, rosinājis pārdomas, veidojis stereotipus. Kinematogrāfija ir viena no
demokrātiskākajām mākslām, jo plaši pieejama dažādiem sabiedrības slāņiem un neprasa labas
pamatzināšanas, turklāt tā ir arī sava laikmeta atspoguļotāja un dokumentētāja.
Latvijas vārds ar kino saistīts kopš 19. gadsimta beigu gadiem, kad Rīgā sāka demonstrēt
filmas. Rīgas kinostudijas vārds ir iegājis pasaules kinematogrāfijas vēsturē, galvenokārt
pateicoties Rīgas poētiskā dokumentālā kino novirzienam, it īpaši režisora Herca Franka (1926)
1978. gadā uzņemtajai īsfilmai „Par desmit minūtēm vecāks”. Rīga ir iegājusi kino vēsturē
arīdzan kā vieta, kur dzimis Sergejs Eizenšteins (C. Эйзенштейн, 1898 – 1948), viens
ievērojamākajiem režisoriem kino vēsturē, kurš pārmainīja 20. gadsimta sākumā valdošos
priekšstatus par kino, atdzīvinot tajā laikā visnotaļ statisko attēlu un padarot to dinamisku ar
montāžas palīdzību. Šie atklājumi izmainīja veidu, kā tiek veidota filma, un S. Eizenšteins ir
atzīts kino vēsturnieku aprindās par vienu no visu laiku ietekmīgākajām kino personībām.
Pētot pilsētas attēlojumu filmās, kas tapušas laika posmā no 1964. līdz 1982. gadam, tika
izvēlētas filmas, kas veltītas tā laika aktuālajai tematikai, jo tajās ir redzama tā laika pilsēta. Šis
laika posms, kad PSKP ģenerālsekretārs bija Leonīds Brežņevs (Л. Брежнев, 1906 – 1982), tika
apskatīts tāpēc, ka tieši šis t.s. stagnācijas laiks vislabāk raksturo padomju Latvijas
kinematogrāfiju. Tas ir laiks, kurā nostabilizējās filmu uzņemšanas sistēma, izveidota stabila
tehniskā bāze, parādījās Rīgas kinostudijas stiprās un vājās puses, tika radītas Latvijas
kinematogrāfijas vienības, kuras mūsdienās ir pieņemts saukt par klasiku. Vēl viens iemesls,
kāpēc tika izvēlēts konkrētais laika posms, ir tas, ka Latvijā t.s. stagnācijas periods sākās krietni
ātrāk nekā citur PSRS. Tas saistāms ar partijas funkcionāru, kas cīnījās pretī nacionālkomunistu
aktivitātēm – Arvīda Pelšes (1899 – 1983) un Augusta Vosa (1916 – 1994), abi bija LKP CK
pirmie sekretāri – darbībām latviešu pārkrievošanas panākšanā.
…
