Ūdenstilpēs noris arī ķīmiskie neitralizācijas, hidrolīzes un oksidēšanās procesi. Piemēram, ūdens attīrīšanā no dzels, alumīnija un magnija joniem noteicošais process ir šo metālu hidroksīdu veidošanās, kuri pēc tam nogulsnējas ezera gultnē. Tomēr ūdeņu pašattīrīšanās spēja ir ierobežota, un, ja piesārņojuma daudzums turpina pieaugt, ezerā samazinās skābekļa daudzums, savairojas anaerobās pūšanas baktērijas, uzkrājas metāns, pastiprinās eitrofikācijas procesi un ezers aizaug (Brutāne, Miške, 2003).
Latvijā dominē piesārņojums ar biogēniem elementiem un organiskajām vielām (Kļaviņš, 2009). Bieži vien piesārņojums netiek pietiekami novērtēts, piemēram, vizuāli tiek novērota ezera eitrofikācija, ko neuzskata par piesārņojuma sekām, bet gan par dabisku ezera evolūcijas gaitu, jo visi ezeri reiz aizaug un pārvēršas par purvu. Informācija par piesārņojumu veidiem un iespējamajām sekām ir ļoti daudz, bet, manuprāt, trūkst informācijas, kā šo piesārņojumu novērst. Ir informācija par to, kādus normatīvus vajag izveidot, kādiem likumiem ir jābūt, lai ierobežotu piesārņojuma nokļūšanu apkārtējā vidē, kas, protams, arī ir ļoti svarīgi, bet atkal no otras puses netiek izstrādātas konkrētas rekultivācijas metodes un rīcības plāni gadījumā, ja piesārņojums jau ir nokļuvis ezerā. Manuprāt, ir jāveic vairāk pētījumu un jāattīsta vairākas ezeru rekultivācijas metodes, jo tīra ūdens pieejamība kļūst par arvien lielāku problēmu.
…
